Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kāds tu biji kā padomju cilvēks?
Nu ko es sevi vērtēšu?! Nu es biju, man liekas, vienmēr tāds aktīvs - gan kā pionieris, gan kā komjaunietis vēl skolā. Biju skolā komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks. Par vadītāju mani nevarēja likt, jo arī kādas blēņas darīju.
Nodarbojos ar sportu, un, protams, studiju gadi… Un tad, kad beidzu augstskolu, man bija jau divi bērni un vajadzēja uzreiz dzīvokli. Mani aicināja palikt Rīgā, tur studentu vienībai štābs bija, strādāt par vienu no vadītājiem un vēl citus darbus. Bet nu es nolēmu, ka man vajag uzreiz dzīvokli, un tāpēc es aizgāju uz Ventspils pieostas rūpnīcu par inženieri ekonomistu. Tajā laikā būvēja jaunu rūpnīcu. Jāsaka gan, ka es sāku dzīvot kopmītnē un nodzīvoju vienistabas kopmītnē četrus gadus. Tā ka dzīvokli uzreiz nedabūju.
Un tā tu pilnīgi nejauši nokļuvi Ventspilī?
Salīdzinoši nejauši nokļuvu Ventspilī. Man faktiski tikai viens cilvēks bija pazīstams Ventspilī. Bet mani pierunāja tāds Vladimirs Kuļiks, viņš bija pēc tam Komercbankas vadītājs. Mēs vienā laikā studējām.
Sāku strādāt pieostas rūpnīcā, un man uzreiz uzticēja ļoti interesantu darbu - man vajadzēja fiksēt visas amerikāņu kļūdas, kontrakta pārkāpumus un tās papildu izmaksas, kādas, būvējot Ventspils pieostas rūpnīcu, radās amerikāņu vainas dēļ. To visu fiksēt, taisīt protokolus, vest sarunas - cik amerikāņiem jāmaksā un ko padomju puse nav izdarījusi, bet ko - amerikāņu puse. Runa ir par Oxidents Petrolium Corporation. Tas bija tāds ļoti interesants nestandarta darbs tajā laikā.
Es tur strādāju salīdzinoši neilgu laiku - kādu pusotru gadu. Tad mani uzaicināja uz komjaunatnes komiteju, kur es īsu brīdi pastrādāju. Tad mani uzaicināja uz partijas Ventspils komiteju par instruktoru. Organizatora spējas es atklāju, kad vadīju studentu celtnieku vienības, kur mums bija gandrīz tūkstotis cilvēku gan Latvijā, Kazahijā, bija arī ārzemēs - Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tas bija tāds ļoti reāls darbs, bija jāorganizē viss tā, lai studenti varētu nopelnīt sev maksimāli daudz. Mums bija arī sacensība ar Politehnisko institūtu, ar Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu. Diezgan bieži bija darīšanas ar rektoru, prorektoru, ar dekāniem. Lai brauktu inspekcijas braucienos uz studentu vienībām, man rektors deva savu melno Volgu. Tas arī bija tāds interesants, nestandarta darbs.
Un tad mani uzaicināja uz partijas komiteju strādāt par ideoloģiskās nodaļas instruktoru un atbildēt par izglītību, kaut gan es biju ekonomists, ekonomikas plānotājs.
Bet tajā laikā faktiski bija princips - ja tev piedāvā, tev - jāpiekrīt. Un atkal tā bija pilnīgi nezināma man nozare, un tad sāku paralēli strādāt arī skolā par skolotāju.
Lembergs ir strādājis par skolotāju? Tiešām?
Jā, es esmu strādājis par matemātikas skolotāju. Es biju olimpiādēs piedalījies - arī fizikas, vēstures, arī ģeogrāfijas, tā ka man matemātika bija… Pie tam tā bija 6.-7. klase, tā ka tur nekādas dziļas zināšanas nevajag. Pedagoģijā, protams, es atkal neko nebiju mācījies.
Nu lūk, biju tātad skolu instruktors. Par cik es vienmēr centos nelīst tur, kur es nezinu, un paļauties uz speciālistiem, kuri to zina, man izveidojās labas attiecības ar izglītības pārvaldi vai nodaļu tajā laikā, tāpat arī ar skolu direktoriem, mācību daļu vadītājiem, ārpusskolas un ārpusklases vietniekiem.
Un tad atkal mani paaugstināja. Mani pārcēla uz rūpniecības nodaļu par rūpniecības instruktoru, un es atbildēju par transporta mezglu visu.
No izglītības uz rūpniecību? Ar kadriem švaki? Tāds apmācības veids?
Tā ir politika. Tas bija zināms apmācības veids, ka tu apgūsti nozaru kompleksu pilsētas griezumā un - gribot negribot - republikā. Tas tev dod izpratni par procesiem plašākā jomā, dažādu nozaru sadarbība, iepazīsties ar cilvēkiem, ar PSRS līmeņa dokumentiem, Latvijas PSR līmeņa un vietējiem dokumentiem. Tu pats raksti ziņojumus, lēmuma projektus un tā tālāk, dari melno darbu. Tu neko nelem, bet tu tikai gatavo un tevi, protams, koriģē. Un kas ir interesanti, varbūt tāda nianse - kad es sāku strādāt partijas pilsētas komitejā, tad tur bija katru nedēļu politinformācijas un katrs gatavoja kaut kādu tēmu. Ar tēmām neviens neuzbāzās - ko gribēja, to varēja gatavot. Es atceros, ka gatavoju tēmu par darba ražīgumu un tā nozīmi tautsaimniecībā, jo es arī biju rakstījis par to diplomdarbu. Bet! Ne tur tā sāls! Sāls ir citur! Es uzstājos latviski, bet viss tur notika krieviski, jo pilsēta bija krieviska - visi vadošie vadītāji bija krievi. Nu es beidzu uzstāties un skatos, ka tāda nestandarta reakcija. Un man teica, ka vispār - cik tur cilvēki strādā (un tur vecākie bija strādājuši kādus 15-20 gadus), ka latviešu valodā tur vispār neviens nekad nebija runājis tāda līmeņa sapulcēs. Izrādās, ka starp klātesošajiem viena liela daļa latviešu valodu nezināja, ieskaitot pirmo sekretāru. Es nokļuvu tādā jocīgā situācijā. Man neviens neko nepārmeta, bet… tāda nianse bija.
Un tad es kļuvu par propagandas nodaļas vadītāju. Tajā laikā bija ļoti populāra tāda lieta - «Kas apdraud pasauli?» Atceraties? Amerikāņi teica, ka simtprocentīgi PSRS ir ļaunuma impērija, savukārt PSRS teica, ka ASV apdraud. Un tajā laikā bija tāda kontrpropaganda, un tur vajadzēja gatavot un stāstīt par visiem kapitālisma trūkumiem. Man radās iespēja lasīt ne tikai publisko statistiku, bet arī statistiku, kas bija dienesta vajadzībām. Pamatā tas bija par Latvijas PSR. Man kā ekonomistam vienmēr ir patikusi statistika, un es redzēju tās tendences, kas notiek valstī, jo tas jau bija 80. gadu sākumā.
Un tu aizdomājies jau tad tālāk?
Protams. Tāpēc, ka bija redzams, ja nenotiek kaut kādas nopietnas reformas, tad ekonomika iet uz leju. Galarezultāti bija skaidri - gan sākot ar darba ražīgumu un beidzot ar alkohola patēriņu, ar laulības šķiršanām, ar demogrāfisko situāciju un tā tālāk. Daudzas problēmas ir šodien tikpat aktuālas kā tad.
Es tagad atceros, ko es stāstīju par kapitālisma trūkumiem, un es varu parakstīties simtprocentīgi zem katra vārda. Es nesaku, ka sociālisms ir labāks.
Vai tu varētu parakstīties par to, ko stāstīji par sociālisma labajām pusēm?
To es neparakstos. Bet tas bija mans uzdevums - stāstīt, cik tur (kapitālismā - red.) slikti - sākot ar inflāciju, bezdarbu un visu pārējo.
Jā, un tad mani paaugstināja. Ievēlēja par partijas rajona komitejas sekretāru par saimnieciskajiem jautājumiem. Es to laiku atceros ar lielu gandarījumu. Tad rajona komitejas sekretārs, kur pastrādāju kādus trīs gadus, mani pārcēla uz Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas lauksaimniecības nodaļu par instruktoru. Bija jau sākusies perestroika. Tajā laikā palielināja savienoto republiku tiesības piedalīties ārējos ekonomiskajos sakaros, jo līdz tam ārējo ekonomisko sakaru absolūtais monopols bija PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijai. Man bija uzdevums analizēt, kur varētu Latvijas agrorūpnieciskais komplekss pelnīt Latvijai valūtu. Viens no uzņēmumiem, kāpēc bija jānopelna valūta, bija Nacionālās bibliotēkas celtniecība! Tas bija 1987. gads!
Un tad Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs beidza darba gaitas un parādījās vakance. Tika izvirzītas sešas kandidatūras. Mani tai laikā vēl, protams, partija virzīja, un manu kandidatūru atbalstīja Jānis Blažēvičs, viņš bija pirmais sekretārs. Beigās apstājās pie manis. 1988. gada decembrī tiku ievēlēts par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Vēl nebiju ievēlēts, kad bija Tautas frontes sapulce vai konference. Tur bija arī viņiem komisijas izveidotas Tautas frontē. Es nebiju Tautas frontē tajā laikā. Vienu no komisijām vadīja Andrejs Zalāns. Viņš toreiz uzstājās, bija jauns, Politehnisko institūtu beidzis profesionāls celtnieks. Es viņu paklausījos un pēc kāda laika uzaicināju sev par vietnieku.
Kādas tev bija tad attiecības ar Tautas fronti, ja tu saki, ka nebiji Tautas frontē?
Skaidrs, ka Padomju Savienībā nekas nevarēja notikt no apakšas. Viss, kas notika no apakšas un neatbilda kaut kādiem kritērijiem, atradās lāģerī. Un viss. Bija vienkārša runa, tur nav ko! Visas pārmaiņas var notikt tikai un vienīgi no augšas. Kad Gorbačovs sāka savas aktivitātes, nebija skaidrs, ko viņš īsti grib. Es skatījos uz viņu un vērtēju. Es viņu vērtēju ļoti kritiski - kā tautsaimnieciski nepieskaitāmu cilvēku. Un man ātri kļuva skaidrs, ka viņš pats nezina, uz ko viņš iet un process ir nevadāms pēc būtības, un ar ko tas viss beigsies. Ne viņš zina pats, ne kāds vispār pasaulē zina. Kā krievi saka - «kak karta ļažet» (kā kārts iekritīs - red.).