Manuprāt, nē. Tas, ka mēs to paveikt varējām divas trīs dienas ātrāk, tam jāpiekrīt, bet diemžēl mums nebija informācijas par tehniskajām iespējām - to, ka situāciju var glābt ar ozonatoriem un ka SIA VentEko rīcībā ir šāda iekārta.
Centralizētas informēšanas problēma?
Jā, arī SIA VentEko par mūsu vajadzību uzzināja vien no masu saziņas līdzekļiem, un paši ar mums sazinājās. Šobrīd iekārta darbojas ar pilnu jaudu 24 stundu režīmā. Pēdējās analīzes, ko esam saņēmuši, rāda, ka skābekļa daudzums tūlīt aiz ozonatora ir vairāk nekā astoņi miligrami litrā pie normas seši. Diemžēl visā ezerā vēl nav nepieciešamā skābekļa daudzuma, tam nepieciešams laiks.
Bet no notikušā mācīsimies, izdarīsim secinājumus un aktualizēsim savas civilās aizsardzības plānu, kurā jau konkrēti ierakstīsim visas kompānijas, kuras šādās situācijās var sniegt operatīvu palīdzību.
Sanāk, ka katra pašvaldība veidos savu personiskā negadījumu pieredzē balstītu rīcības plānu. Diez vai to var saukt par vienotu valstisku sistēmu. Kaut kādam vienotam labi informētam krīzes vadības centram valstī taču ir jābūt!
Mēs tiešām bijām iedomājušies, ka šī informācija varētu būt Valsts vides dienestā, jo katrā vietā ir reģionālās pārvaldes un inspektori, viņiem varētu būt šī informācija, ko operatīvi pašvaldībām sniegt. Kad mēs kopā ar inspektoru apsekojām ezeru un konstatējām, ka zivis sāk slāpt, skaidrības, ko darīt, nebija. Ja tajā brīdī būtu informācija par iespējām bagātināt ūdeni ar skābekli, postījumi nebūtu tik lieli.
Cik liela ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas gatavība iesaistīties šīs problēmas risināšanā?
Mēs kopā ar uzņēmuma SIA Puratos Latvia pārstāvi bijām uz sarunu. Valstij tiešām par to jāsāk domāt, jo visos tajos ūdenssaimniecības projektos, ko lielākā daļa pašvaldību sekmīgu realizējusi, diemžēl uzstādījums ir bijis tāds, ka pašvaldību attīrīšanas iekārtas drīkst būt tikai tik jaudīgas, lai attīrītu sadzīves komunālo notekūdeņu radīto piesārņojumu. Rūpniecisko notekūdeņu attīrīšana tur netiek paredzēta. Līdz ar to pilnīgi visas pašvaldības uzņemas risku. Likumdošana šobrīd nosaka, ka katrs uzņēmums attīra savus notekūdeņus līdz sadzīves notekūdeņu piesārņojuma līmenim un tad tos nodod tālāk pašvaldības uzņēmumam.
Un nekādas jaudas rezerves attīrīšanas iekārtām vai papildus attīrīšanas iespējas tādās krīzes situācijās, kāda ir tagad, nav?
Jaudas rezerves faktiski ir. No a/s Tukuma piens notekūdeņus pašvaldības uzņēmums pieņem jau desmit gadu. Arī no SIA Puratos Latvia sekmīgi pieņēma jau no pagājušā gada septembra. Te gan jāizšķir divas lietas: hidrauliskā jauda, kas ir vienkārši kubikmetri diennaktī, kur Tukuma iekārtām ir septiņi tūkstoši un hidrauliski tās šobrīd noslogotas tikai par 50%, un piesārņojuma slodze, ko spēj attīrīt. Pilsētām, un Tukumam to skaitā, rezerve, bet arī līdz zināmam līmenim, rodas ar to, ka ir pietiekami daudz sadzīves notekūdeņu, ar kuriem pa ceļam līdz attīrīšanas iekārtām šie rūpnieciskie notekūdeņi tiek atšķaidīti. No abiem uzņēmumiem Tukuma ūdens pieņēma jau septiņkārt vairāk, nekā bija noteikts līgumā. Tas, protams, ir risks, bet to pašvaldība savam uzņēmumam lūdz, ņemot vērā, ka par abiem kopā tie nodrošina ap piecsimt darba vietu, nomaksā vairākus miljonus valsts un pašvaldības budžetā, skaidrs, ka pašvaldībai tas ir būtiski. Bet tāda pati situācija ir lielākajā daļā Latvijas pašvaldību.
Šobrīd, lai samazinātu piesārņojuma slodzi, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai pēc iespējas ātrāk ataudzētu attīrīšanas dūņas, mums bija jādomā, kur likt SIA Puratos Latvia notekūdeņus. Esam ļoti pateicīgi Jūrmalas pašvaldībai par to, ka viņi uz trijem mēnešiem noslēdza ar šo uzņēmumu līgumu par notekūdeņu savākšanu. Te atkal ir tas stāsts - jo lielāka pašvaldība, jo lielāks sadzīves notekūdeņu daudzums, ar ko, šos rūpnieciskos ūdeņus atšķaidot, nodrošina normālu attīrīšanas iekārtu darbību.
Vai uzņēmumi, kas iesaistīti, ir pietiekami atsaucīgi sadarbībai ar pašvaldību?
Jāsaka, pašu uzņēmumu attieksme ir mainījusies uz labo pusi - sākumā bija diezgan rezervēta, apmēram tāda - «mēs esam lieli nodokļu maksātāji, un jūsu pienākums ir mums palīdzēt». Šobrīd gan viņi ir sapratuši, ka situācija ir nopietna un mūsu iespējas ir izsmeltas. Ja uzņēmumi domā par turpmāku ražošanas attīstību, un viņi, paldies dievam, par to domā, tad neizbēgami kā vienam, tā otram jārisina arī jautājums par priekšattīrīšanas izbūvi.
Tā gan nav tikai Tukumam raksturīga problēma - tāpat Cēsis mocījušās ar Cēsu alu, Valmiera ar Valmieras pienu, kur šobrīd ir uzbūvētas priekšattīrīšanas ietaises. Nav viegli to panākt - no uzņēmējiem izskan arguments: kā tad tā - viena pilsēta paņem šos ūdeņus bez priekšattīrīšanas, citas ne, līdz ar to veidojas nevienlīdzīga attieksme, jo investīcijas priekšattīrīšanā neapšaubāmi sadārdzina produkcijas pašizmaksu un tā ietekmē konkurētspēju.
Valsts nevar palīdzēt? Eiropas fondi?
Cik zinu, Ekonomikas ministrijā uzņēmējiem ir pieejami Eiropas atbalsta fondi šo priekšattīrīšanas ietaišu būvei, bet izmaksas tik un tā ir pietiekami augstas. Un ne visi uzņēmumi šādu atbalstu var saņemt.
Līdz ar to risku ir spiestas uzņemties pašvaldības.
Lielas izvēles nav. Likumā par pašvaldībām kā viena no pašvaldību funkcijām ir noteikta nepieciešamība sekmēt uzņēmējdarbību. Protams, ne uz vides piesārņojuma rēķina. Jāmeklē vidusceļi. Līdz šim pašvaldības ir spējušas to vidusceļu atrast. Bet, kad nonāk līdz tādiem ekstrēmiem gadījumiem, kā notika pie mums... Septiņkārtīgo piesārņojuma daudzumu vēl spējām pārstrādāt, bet desmitkārtīgo, kāds šoreiz bija, vairs nespējām. Šādi gadījumi tomēr rāda, ka paļauties tikai uz pašvaldību nevar.
Kādas pašai pašvaldībai ir izmaksas saistībā ar šo ārkārtas situāciju?
Attiecinot pret pašvaldības budžetu - salīdzinoši nelielas. Kopumā rēķināmies ap 40 tūkstošiem. Papildus vēl, tiklīdz to ļaus skābekļa režīms Šlokenbekas Dzirnavu ezerā, mēs kopā ar uzņēmumiem atjaunosim zivju resursus - iepirksim un palaidīsim mazuļus. Tas ir mūsu kopīgais morālais pienākums. Bet vispirms, protams, jāatjauno skābekļa režīms un normāla attīrīšanas iekārtu darbība.