Ja nu par ko ir prieks jaunās Saeimas kontekstā, tad tās ir pārmaiņas opozīcijā. Līdz ar Saeimas jaunpienācējiem - Mārtiņa Bondara vadīto Latvijas Reģionu apvienību un Ingunas Sudrabas vadīto partiju No sirds Latvijai - pozīcijas un opozīcijas savstarpējā retorika ieguvusi jaunu tonalitāti.
11. Saeimas laikā pozīcijai bija visi priekšnosacījumi komunicēt ar opozīciju aroganti, pat izņirdzoši. Politiskā konjunktūra un publiskais fons ļāva runāt šādās kategorijās. Pat vairāk - bija pieprasījums to darīt. Teju visam, par ko runāja ilgu laiku 11. Saeimā opozīcijā esošā ZZS, tika kārta «Lemberga un Ventspils interešu» birka. Savukārt ar Latvijas politikas «opozīcijas profesionāļiem» Saskaņas centru viss gadu gadiem kļuvis pat garlaicīgi - teju visām aktivitātēm nešķirojot tiek kārta «Maskavas rokas» birka. Vienkārši, skaidri, sabiedrībai saprotami un iedarbīgi.
Nu metode par visas opozīcijas bezierunu padarīšanu par muļķiem nestrādā. Vismaz attiecībā uz jaunpienācējiem. To spilgti apliecināja Bondara saķeršanās ar Solvitu Āboltiņu (Vienotība), iebilstot pret viņas ievēlēšanu Nacionālās drošības komisijas vadītājas amatā. Bondars norādīja: laikā, kad Drošības policija izmeklē iespējamo balsu pirkšanu Latgalē, kas varētu būt darīta Vienotības labā, šī politiskā spēka pārraudzība pār drošības struktūrām nav vēlama.
It kā maznozīmīga Latvijas politiskās ietekmes dalīšanas konveijera ainiņa, taču gana būtiska. Nav grūti iedomāties, kas un kādā mērcē tiktu atbildēts, piemēram, Saskaņas pārstāvim, uz šādu «atļaušanos». Ar Bondaru viss ir citādi - i konstruktīvs, i izglītots, i Vairas Vīķes-Freibergas laikā septiņus gadus prezidenta kanceleju vadījis. Birku pamuļķa lomai uz sitiena neatrast. Līdz ar to likumsakarīgi - jocīgas frāzes politiskā šaha attaisnošanai, piesaucot lietas, kas ir un nav pieļaujamas tādā tiesiskā valstī, kāda esot Latvija.
Bondara ieturētība plus Artuss Kaimiņš kā uzmanības magnēts. Šī kombinācija solās dot gana lielu vilkmi opozīcijai, no kuras norausies ne viens vien pašpārliecināts kundziņš vai kundzīte.
Arī gadījumā ar Ingunu Sudrabu «birku kāršana» nestrādās. Viņa ilgu laiku vadījusi Valsts kontroli, atrodoties amatā, bijusi sabiedrības mīlēta. Pat priekšvēlēšanu šļuras laikā tādas līdz galam ticamas birkas nav atradušās. Līdz ar to būs jākomunicē pēc būtības.
Savu jaudu opozīcijas partiju līderi spilgti nodemonstrēja jau priekšvēlēšanu debatēs.
Opozīcija ir pašsaprotama un loģiska politiskā procesa sastāvdaļa, un šobrīd Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai tā kļūtu par gana jaudīgu visa politiskā procesa dzinuli.