Nevarētu akli pārmest, ka neviens neko nedara un tikai plikšķina acis. Latvijas tiesu kalendāri ir pilni ar lietām, kurās tiek tiesāti narkotisko vielu lietotāji vai dīleri, taču, atsēdējuši pusgadu vai gadiņu, viņi atkal ir ierindā «zem kaifa». «Man nav ideju, kā ar problēmu cīnīties pašreizējos ekonomiskajos apstākļos,» saka neviens cits kā par drošību valstī atbildīgās Saeimas komisijas vadītājs, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, un ko tur brīnīties, ka narkomāni uzšķauda tādiem nevarīgiem mīkstčauļiem un arvien pofigistiskāk kāpj uz galvas sabiedrībai.
Divi tādi «varoņi» aptuveni pirms nedēļas gaišā dienas laikā sirojuši pa Grīziņkalnu un kādai sievietei, piedraudot ar pistolei līdzīgu priekšmetu, skaidri norādījuši, ka grib viņas telefonu. Sieviete tomēr nenobijās un izsauca policiju, kas arī atbrauca, bet abi «gangsteri» jau bija prom. Turpmākā policijas rīcība ir īpatna - sievietes personība nav noskaidrota, un, tā kā nekas nav nolaupīts, arī noziegums nav fiksēts, un basta. Taču diemžēl šajā gadījumā runa nav par to, ka policija nevarētu vai nespētu savā rajonā atrast divus «narikus», bet gan par policijas kuluāros jūtamo panīkumu: «A ko ar viņiem darīt tālāk?» Arī tiesnešu nometnē skats nemaz nav cerīgāks. Latgales priekšpilsētas tiesnese Ieva Reikmane, kura regulāri «sēdina» narkomānus, saka - galu tam neredz: «Es dzīvoju 10 minūšu gājienā no savas darbavietas un ceļā uz mājām sastopos ar narkomāniem. Viņi ir visur - uz ielas, sabiedriskajā transportā, parkos.» Pašlaik narkomānu tvarstīšanu un tiesāšanu var salīdzināt ar bezjēdzīgu mušu ķeršanu istabā, kurā ir atvērts logs.
Lai logu aizvērtu, policija uzskata, ka jāatjauno piespiedu ārstēšanas prakse, kāda bijusi padomju gados. Kā risinājumu to redz arī tiesu varas pārstāvis Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš, kurš izteicies: «No šīs normas neatkarīgā Latvija, bruņojusies ar cilvēktiesību principiem, atbrīvojās vēl tālajā 1992.gadā. Nebija jau tā norma tik slikta. Iespējams, izārstēto procents nebija augsts, taču norma pavisam noteikti disciplinēja lietotāju.» Piespiedu ārstēšanu praktizē arī cilvēktiesību paraugvalsts Zviedrija ar nosacījumu, ka narkomāns ārstēšanos nav izvēlējies brīvprātīgi. Cik ļoti Latvijā narkomāni grib ārstēties brīvprātīgi, liecina Ģintermuižas pieredze - no narkomānu rehabilitācijai paredzētajām nieka 10 gultām visas nav aizņemtas, lai gan narkomānu kopējais skaits lēsts tuvu 20 tūkstošiem.
Protams, lai ieviestu piespiedu ārstēšanu, ir vajadzīga nauda. Kā izteicies tas pats Dalbiņš: «Bet ko mēs varam patlaban darīt? Drukāt papildu naudu?» Pretī tādai retorikai policija, prokuratūra un tiesa visiem amatvīriem gan vienreiz pa visām reizēm varētu likt rēķinu, cik valstij izmaksā viena «narika» noķeršana, protokola sastādīšana, notiesāšana un uzturēšana cietumā. Un to visu pareizināt vismaz ar trīs - jo sēdināts jau viņš tiek atkal un atkal.
Piespiedu ārstēšana varētu būt labs risinājums, vismaz kā iebiedēšanas pātaga noteikti, taču teiktu, ka trūkst kā vairāk - proti, to varētu dēvēt par narkomānu neiecietības programmu, kāda tā, piemēram, Latvijā ir pret autovadītājiem, kas brauc reibumā. Ir gan daudzas sociālās kampaņas, kas noskaņo sabiedrību pret dzērājšoferiem, ir arī bargi sodi, un ikviens, kurš sēžas pie stūres, zina, ar ko viņam būs jārēķinās, ja viņu noķers. Arī policijai un tiesai nav nekādu šaubu, ka dzērājšoferi uz ielām ir nevēlamas personas. Tam ir rezultāts, un šāds rezultāts beidzot būtu jādabū arī narkomānu apkarošanas jomā.
Kāda māmiņa, kura, tāpat kā daudzi citi, ikdienā saskaras ar narkomāniem un baidās par savu drošību, rosina ieviest policijā uzticības tālruni, pa kuru anonīmi varētu ziņot par redzēto uz ielām, par narkodīleru mašīnu auto numuriem utt. Arī šāda iniciatīva, ka talkā varētu nākt sabiedrība, ir pat ļoti atbalstāma. Narkomāniem, tas, iespējams, radītu sajūtu, ka viņi tiek izsekoti jebkur, un tik brīvi kaifoties kā šobrīd nevarētu.
Diemžēl ir pienācis brīdis, kad jārunā par drastiskām metodēm, jo, redzams, tajā sabiedrības daļā, kurā dzimst arvien jauni un jauni narkotiku lietotāji, - internātskolās, bērnunamos, alkoholiķu ģimenēs un pat cietumos - ar mīļiem vārdiem neko panākt nevar un sauklis «Narkotikām - nē!» ir tikpat tukšs bieds kā smēķētājiem uzraksts uz cigarešu paciņas «Smēķēšana nogalina».