«Tā ir atbildība turpināt bērnībā iesākto - mans tētis ir Jānis, tāpēc vienmēr visi pie mums Jāņos pulcējas,» sarunā ar Dienu stāsta 24 gadus vecā Evija Maļkeviča. Jāņu svinēšana viņai savā ziņā ir nemateriālais kultūras mantojums. Jau pāris gadu Evija Jāņus svin kopā ar draugiem, tomēr nevarētu teikt, ka prom no vecākiem, jo ballītes vieta ir vien 200 metru tālāk no mājas, pakalna lejā pie ezera.
Svarīgā sadziedāšanās
«Mēs līdz galam vēl neizprotam visus Jāņu rituālus, bet pārņemam to, kas darīts līdz šim. Kaut ko izlasām, noskaidrojam no vecvecākiem un tad pielāgojam mūsdienu vajadzībām,» stāsta Evija.
Ģērbšanās tautastērpos noteikti ir viens no nosacījumiem. Protams, ne jau katram mājās tāds ir, bet balts krekls un vecmammas garie svārki arī dod atbilstošu efektu. Netrūkst arī svinētāju, kuras izvēlas īstos, biezos tautastērpa brunčus un saktu.
Evija norāda, ka tautastērps piešķir cēlumu: «Tiklīdz mugurā ir tautastērps, tu ar lielāku atbildību piedalies visā svētku procesā.» Arī Jāņu vainagus meitenes pin pašas, ziedus salasot pļavās. Tikmēr puišu uzdevums ir doties uz mežu, lai sarūpētu malku Jāņu ugunskuram. Ne mazāk svarīga svētku sastāvdaļa ir latviešu tautasdziesmu dziedāšana. Evija gan smejas, ka jaunieši ierasti zina tikai pirmo pantiņu vai piedziedājumu, tāpēc viņai rūpīgi jāgatavojas dziedāšanai un svētku vakarā jāuzņemas iniciatīva, jo, «ja viens dzied, tad jau arī citi dzied līdzi». Evijai pašai no visiem svētku rituāliem tieši tautasdziesmu dziedāšana pie ugunskura izraisa visspēcīgākās emocijas - gandrīz simts cilvēku balsis skan ezera malā, un nav nozīmes, cik labi vai slikti katrs dzied, jo visi jūtas vienoti.
Vēl viena ierasta tradīcija ir pirts rituāls. Pilsētniecēm, kuras atbraukušas ciemos, gan jāatceras, ka karstā pirtī ar mākslīga auduma peldkostīmu iet nevajadzētu. Savukārt pēc pirts atveldzēties var turpat ezerā. Pāris gadu iepriekš pirtī iešanai gan piešķirta mūsdienīga pieskaņa - netālu no pirts mājas koka laivā izveidota burbuļvanna jeb džakuzi.
Lai Jāņi būtu nosvinēti godam, noteikti ir jāsagaida saullēkts. Lai būtu spēks dejot un dziedāt līdz pat saullēktam, arī uz galda atrast var vien ierastos Jāņu ēdienus. Divas dienas gadā jau var ēst sieru, nevis grauzt čipsus, saka Evija. Īpašu vērtību ēdienam piešķir fakts, ka siers ir siets mājās un alus brūvēts piemājas pagrabā.
Noskaņu rada gatavošanās
Izpratni par Jāņu rituāliem gan veicinot tieši gatavošanās svētkiem, uzskata Evija. Līgo vakars ir vien kulminācija, jo svētku sajūtas būtība ir kopīga svētku noskaņas radīšana. Viņa smejas, ka folkloras eksperti, iespējams, saķertu galvu, redzot jauniešu ierastos, šķietami senatnīgos Jāņu svinību rituālus.
Tomēr, pēc jaunietes stāstītā, tā neliekas. Piemēram, gatavojoties Līgo vakaram, draugu lokā sagaidīti tiek arī īstie saulgrieži, kas ir pāris dienas pirms Līgo svētkiem. Evija uzsver, ka, pāris gadu dzīvojot Rīgā, viņa pati sapratusi, cik liela nozīme ir saiknei ar dabu.
Var arī citādāk
Lai arī parasti līgatniece Monta Liepa, kura šobrīd dzīvo Rīgā, priekšroku dod Līgo svētkiem nelielā kompānijā, šogad viņa apsver domu par došanos uz kādu no publiskajiem pasākumiem.
Kā galveno plusu, apmeklējot plašu pasākumu, Monta min jau gatavo pasākuma programmu - apmeklētājiem ne par ko nav papildus jādomā. Savukārt mīnuss ir izdevumi par ieejas biļetēm. Tomēr, viņasprāt, vislielākā nozīme ir kompānijai - «ja kompānija ir laba, tad šāds pasākuma apmeklējums būs izdevies, bet, ja esi viena nepazīstamu cilvēku pūli, tad gan nav omulīgi».