Iespējams, ka Rozentāles evolūciju virza divi faktori. Pirmkārt, rēķināšanas iemaņu apgūšana. Prasīdama 90 miljonus, ministre apgalvoja, ka ar to tikšot izpildīts premjerministra solījums atvēlēt veselības sistēmas finansēšanai 3,4 procentus no IK, kas pašlaik, kā viņa bija izrēķinājusi, esot tikai 2,9 procenti. Patiesībā veselības aprūpei pēc budžeta grozījumiem, kuri stājās spēkā 1.jūlijā, finansējums ir 3,49 procenti no IK.
Otrkārt, Rozentāles rēķināšanas prasmju attīstību varētu būt paskubinājusi premjerministra prasība publiskot visus ministrijas tēriņus un sniegt skaidrojumu sabiedrībai, kāpēc finansējums slimnīcām sarucis par 60 procentiem, ja visai nozarei kopumā samazināts par 20 procentiem. Ministre to vēl nav izpildījusi, taču viņas prasītās naudas apjoma sarukšana var nozīmēt, ka darbs notiek.
Lai tas notiktu raitāk, ministrei var novēlēt saprast vēl divas lietas. Pirmkārt, ka arī viņa pati ir tā «valdība», no kuras viņa prasa naudu. Prasīdama sākotnējos 90 miljonus, Rozentāle bija paziņojusi: «Premjerministrs šo naudu nedos man, bet gan Latvijas tautai.» Tas ir labi, ka šo naudu ministre neprasa sev, taču viņai derētu arī apjaust, ka ne jau premjerministrs viens pats dala naudu tautai.
Otrkārt, ka var dalīt tikai to, kas ir. Viņas prasība, ka «budžeta grozījumiem ir jābūt nekavējoties», nozīmē prasību atteikties no jūnijā pieņemtajiem budžeta grozījumiem, kuri bija nosacījums Eiropas Komisijas aizdevuma daļas saņemšanai. Tas nozīmētu nolemt valsti bankrotam ātrāk, nekā pēc viņas aprēķiniem bankrotēšot veselības aprūpe, kura tad nebūtu nekāds izņēmums tikai tāpēc vien, ka Rozentāle prasījusi sev, atvainojiet - tautai - vairāk no Latvijas valdībai aizdotās naudas.