Šodien Iekšlietu ministrijā notiks svinīgais pasākums, kurā seku likvidēšanas dalībniekiem tiks pasniegta īpaši izveidota piemiņas zīme. Tās saņēmēju vidū ir arī Ilmārs Bruņenieks un Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks, kuri mēnesi pavadījuši radioaktīvajā zonā.
Kur tā Černobiļa ir?
«Informāciju, ka ir notikusi avārija, mēs saņēmām jau 26. aprīļa rītā, ejot uz darbu. Mēs pat nezinājām, kur tā Černobiļa ir, meklējām kartē,» atceras I. Bruņenieks, kurš tolaik bija Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks civilajā aizsardzībā. Sākotnēji ziņotāji no Maskavas apgalvoja, ka tiks galā pašu spēkiem, bet neilgi pēc tam lika savākt pulkus, un jau 8. maijā turp devās pirmie seku likvidētāju ešeloni. «Cilvēkus vāca visādi, dažus pat vienkārši apstādināja lauka vidū, atrāva no darbiem, paņēma no traktoriem un teica, ka jābrauc. Neteica, ne uz kurieni brauks, ne kas tur būs jādara, it kā mācības esot,» paskaidro A. Ā. Vērzemnieks.
Viņi abi gan tur nokļuva vēlāk - novembrī, kad Latvija no Gruzijas pārņēma teritorijas uzraudzību. I. Bruņenieku vadība norīkoja par operatīvās grupas vadītāju, bet A. Ā. Vērzemnieks bija viņa pakļautībā. Vīri tolaik pildīja organizatoriska rakstura darbus, taču vadīt 12 tūkstošus cilvēku nebija joka lieta, gulēt sanāca tikai 4-5 stundas, sapulču dēļ bieži nācās izlaist vakariņas un par darbu nemitīgi jāatskaitās priekšniecībai uz vietas un Maskavā.
Tolaik pilsēta vīriem radīja divējādas sajūtas: «Teritorija bija ļoti skaista, taču tas viss mijās ar baisumu, ko radīja tukšās ielas, tūkstošiem gandrīz jaunu auto to malās, bērnu mantas māju logos un pat uz palodzēm guloši mirušu mājdzīvnieku ķermeņi.» Viss bija nolemts iznīcībai, dzīvokļi, noliktavas un veikali bija jāattīra un jāved uz speciāli izraktām bedrēm, kur mantas samīcīja un apraka.
Atradās arī tādi, kas uz katastrofas rēķina vēlējās iedzīvoties: «Bija viens gadījums, kad šoferis, vedot gandrīz jauno elektrotehniku no dzīvokļiem, kaut kur mežā to izlika un tad pārdeva. Ko viņam izdarīja, kad pieķēra? Neko daudz, uz mājām jau nesūtīsi, kurš tad nāks vietā.»
Galvenais - izpildīt plānu
«Nedomājiet, ka mums tur tikai galviņu glaudīja, ja kaut ko izdarīja ne tā, varēja arī pa pamatīgam brāzienam dabūt. Bija jāklausa bez ierunām. Man pat bija gadījums, kad teica, ka palikšu bez pensijas. Kad cēlām stacionāro punktu, vajadzēja sūkņus, kuri tur nebija atvesti. Tad mums teica, lai ejam uz pamestajām rūpnīcām, tur noliktavās noteikti būs. Tiem, ko atradām, radiācija pārsniedza atļauto līmeni. Es teicu, ka tādus nevar likt, uz ko man atbildēja, ka, ja vēlreiz kaut vārdu pretī pateikšu, atņems pensiju,» stāsta A. Ā. Vērzemnieks. Tolaik daudz darbu esot darīti tikai, lai izpildītu plānu. Kā to panāca, nevienu neinteresēja. Piemēram, kādu vietu vajadzēja pārklāt ar nerūsējošo tēraudu, taču tā nebija, tāpēc izmantoja viegli pieejamo plastmasu. Sākotnējie projekti darba gaitā tā izmainījās, ka gala rezultātā vairs nebija atpazīstami. Seku likvidētāji pieļauj domu, ka arī pati AES būvēta pēc šāda principa.
«Papīros notika viens, bet dzīvē - otrs. Ar Gorbačova (toreizējā PSKP ģenerālsekretāra - red.) atļauju uz jumta, kur bija sakritušas atlūzas, sūtīja 1650 cilvēku, taču patiesībā caur to izgāja vismaz seši tūkstoši. Vienkārši vajadzēja notīrīt, un tik mazs skaits to nespēja izdarīt. Radiācija tur bija tik liela, ka uz jumta katrs drīkstēja atrasties īsu laika sprīdi, kurā gandrīz neko nepaspēja. Tur gan bija daudz brīvprātīgo, jo varēja uzreiz saņemt lielu devu un braukt mājās, zonā nepaliekot pilnu laiku. Faktiski gan viņi lielākoties vairs nebija dzīvotāji,» notikumus atceras I. Bruņenieks.
Atmiņas mūžam dzīvas
Daudz fotogrāfiju no laika zonā nav saglabājies ne vien laika trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka daļa filmiņu radiācijas ietekmē kļuva nelietojamas un dažas toreiz atņēmusi Valsts drošības komiteja. Taču atmiņas nekas nespējot izdzēst. Un kā nu ne, vēl šodien abi cīnās ar veselības problēmām, kurās tur iedzīvojās. Kungi kā jauni puikas smejoties mērās, kuram sirdī vairāk stentu un kurš ikdienā dzer vairāk tablešu - pirmajā punktā pārliecinoši uzvarot I. Bruņenieks. Nav atrodams neviens, kuru radiācija pasaudzēja, tās atliekas kaulos arī šodien esot atrodamas katram, kas toreiz spēra kāju Černobiļā. A. Ā. Vērzemnieks neatbalsta, ka cilvēki šodien uz pamesto zonu dodas ekskursijās, taču, ja tomēr griboties, pēc tam obligāti jāizsviež apavi.
Abi kungi nu vada biedrību Latvijas savienība «Černobiļa», auklē jau pirmos mazmazbērnus un, kā paši saka, ir vienkārši sabiedriski aktīvi vīrieši.