Gandrīz cirka trupa
Fotomākslinieks apgalvo, ka viņš nav kaķmīlis, taču četri kaķi ir pirms gada augustā dibinātās ģimenes - Valtera un viņa mīļotās Kristīnes - pilntiesīgi piederīgie. Taisnības labas jāsaka, ka minkas Valtera dzīvē ienāca jau pirms sieviņas apņemšanas. Kristīnes smej: «Paņēmu vīru ar četriem kaķiem pūrā!» Valteram situācija šķiet pašsaprotama: «Pats esmu no Rojas. Man mājās vienmēr bija gan kaķi, gan suņi. Šie pie manis nonāca tāpēc, ka es nevaru paiet garām problēmai.»
Ikviens esam redzējuši uz ielas dzīvojošus kaķus. Lielākā daļa cilvēku tiem paiet garām, novēršot skatienu, jo nevēlas uzņemties liekas problēmas. Arī Valteram Poļakovam dzīve ir saspringta, ikdiena noslogota, un nevienu no četriem kaķiem viņš nav īpaši meklējis. Ar tagad jau rotaļīgajiem, saticīgajiem un piemīlīgajiem kaķiem Valteru kopā saveda dzīve.
Melnais Če pie fotogrāfa nokļuva pirmais. Toreiz vēl sīkais knīpa bija izmests kādā pagalmā: «Paņēmu rokās un vairs nevarēju nolikt atpakaļ. Viņš ir mūsu modinātājs. No rītiem ar maigu ķepiņu noglauda vaigu, bet, ja neveram acis vaļā, liek lietā aso nadziņu. Če ir mūsu vienīgais runčuks, cirka kaķis, viņam ļoti patīk izrādīties. Rokās paņemts, karāsies ar galvu uz leju, cik ilgi vajadzēs. Ziemassvētkos viņam uzģērbām kostīmu, šim nepatika, un runcis uzreiz «nomira»! Tikko kostīmu novilkām, momentā augšāmcēlās!»
Drīz pēc Če mājās uzradās Aleksandra jeb Lekse. Kaķenīte bija pāris mēnešu veca. Ar pūžņojošām acīm, knapi dzīva, viņa autostāvvietā steberēja Valteram pretī: «Klīnikā man teica - cerību neesot nekādu, piedāvāja iemidzināt. Taču ne man to lemt. Atnesu mazo mājās, ilgi ārstēju, bet redzi saglabāt neizdevās. Domāju - aklā dzīvos istabas stūrī iespiedusies, nespēs adaptēties, bet Lekse ķer mušas, skrien pakaļ redzīgajiem kaķiem! Iespējams, viņa ar ūsām uztver pasauli. Leksei ir trīs gadi, re, kāda skaista, apaļīga!»
Savukārt britu šķirnes pārstāve Poga noteikti bijusi mājas kaķene, bet nezināmu iemeslu dēļ izmesta. Nošņurkusi, netīra, turklāt grūsna - tādu viņu ieraudzīja Valters: «Kaķene bija daudz izcietusi, droši vien tāpēc kaķēni piedzima nedzīvi. Tagad Poga ir īsta dāma, viņu nepabīdīsi, kur gribēsi. Če samācīta, Poga lec uz palodzes, met kūleņus, čērkstoši ņaud un labprāt ļaujas murcīties.»
Visjaunākā pienācēja ir tīģerkrāsas kaķenīte Muša. Valters viņu ieraudzīja pagaidu mājās, kur meitenes uzņem ielas kaķus, viņus atkopj un meklē rūpju bērniem labus saimniekus. Muša bija neredzīga, maza un iebaidīta, bet Valteram viņa glaudās pie kājām kā savam cilvēkam. Mušai būtu grūti atrast mājas, jo cilvēki parasti meklē skaistus un veselīgus kaķus. Valters stāsta: «Pie Mušas izskata esmu pieradis, tas mani netraucē. Viņa auga kā jebkurš kaķēns, ar saviem niķiem un stiķiem. Neviens nepateiks, ka akla, ja neieraudzīs acis. Taču garāmgājēji, kuri pieraduši aiz loga vērot Če un pārējo kaķu izrādīšanos uz palodzes, ieraugot Mušas acis, dažreiz satrūkstas.»
Labi kā nekad
Gadās, vientuļš cilvēks aiz žēlastības paņem mājās divdesmit trīsdesmit kaķus, mokās pats un dzīvnieki arī nav laimīgi. Valters dzīvo saskaņā ar iespējām: «Mēs esam parasta ģimene un tiekam galā gan ar darbu, gan ar četriem kaķiem. Man paveicies, ka Kristīne mani it visā atbalsta. Es nekad nevarēju iedomāties, ka var būt tā, kā mums ir tagad - liels miers un saticība mājās. Kad mums pašiem būs bērni, visi sadzīvos un būsim vēl laimīgāki.»
Sarunā iesaistās arī Kristīne: «Mēs saskatījāmies darbā, es esmu friziere, Valters fotogrāfs. Kāds varētu nobīties - vīrietis un četri kaķi, tas ir nenormāli daudz, bet es esmu no Talsiem, man mājās vienmēr bijuši dzīvnieki. Zinu - kur viens, tur četri, nav nekādas starpības. Mēs viņus nemaz nejūtam - kaķi aizņemti ar savām lietām, spēlējas, guļ, dauzās, naktī visi četri grib ielīst pie mums gultā. Viņi vienmēr sagaida mūs mājās, rada mieru sirdī un labu noskaņojumu.»
Portretē pamestos
Nav tā, ka, dodot mājas četriem minkām, Valtera rūpes par ielas kaķiem būtu beigušās. Fotogrāfa draugu lokā ir meitenes, kuras glābj un iekārto četrkājainos ielu bomzīšus. Viens no priekšnoteikumiem, lai rūpju bērni atrastu jaunas mājas, ir kvalitatīvas kaķu portretbildes. Tās tiek ievietotas masu medijos un dažādos portālos, un nereti tieši pēc fotogrāfijas cilvēki izlemj kādam dot pajumti: «Es apzinos, ka savā mājā vairāk kaķus paņemt nevaru. Četri jau ir maksimālais skaits. Bārenīšu fotografēšana brīvajā laikā tagad ir mans konkrētais kaķu glābšanas darbs. Tas nav viegli, jo atradenīši ir bailīgi, aizdomīgi.»
Agrāk Valters mazāk aizdomājies par pamestajiem dzīvniekiem, taču pamazām viss mainījies: «Cilvēkam jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja nepatīk dzīvnieki, nevajag tēlot pretējo un, piemēram, pēc bērna lūguma ņemt mājās suni vai kaķi. Kad dzīvnieks apnīk, jo izrādās, ka tas prasa rūpes, ka šķirnes kaķis skrāpē mēbeles vai saimnieki pēkšņi izdomā pārcelties uz dzīvi ārzemēs, nabaga radība ar vieglu roku tiek izmesta no mašīnas uz ceļa vai atkritumos. Tā ir nodevība, un tai nav attaisnojuma.»
Nepaej garām
Ar ielas kaķiem ir vislielākās problēmas, viņi vairojas un vairojas. Valters domā, ka sterilizācijas programmas nav izdomātas līdz galam - kamēr vienā mikrorajonā sterilizē kādas pārdesmit kaķenes, tikmēr otrā pilsētas galā citas laiž pasaulē metienu pēc metiena. Kaķus vajag sterilizēt masveidā, lai nevairotos nevienam nevajadzīgās radības.
Valters piekrita intervijai, lai pastāstītu par savu pieredzi: «Nereti cilvēki internetā meklē skaistus dzīvniekus, atturas ņemt aklus vai traumētus. Taču arī dzīves abižotie pielāgojas un atkopušies dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.»
Valters aicina cilvēkus kļūt atbildīgākiem, līdzjūtīgākiem: «Es nevaru pārdzīvot, ka uz ielas mirst kaķis, pārkāpt tam pāri un iet tālāk. Nesaku, ka esmu baigais kaķu cilvēks, bet zinu - es nevarētu naktīs gulēt, sirdsapziņa mocītu. Esmu laimīgs, ka vismaz četri minkas ir mūsmājās. Neesiet vienaldzīgi, nepaejiet garām nelaimē nokļuvušajiem dzīvniekiem! Glābiet, un viņi jums atmaksās ar savu pieķeršanos un bezgalīgo uzticību.»