Skaidrs, ka ir jānošķir ētika kā filozofijas priekšmets un ētiskas uzvedības normas valsts pārvaldē. Un es domāju, ka šādas vadlīnijas tomēr ir iespējamas. Minēšu konkrētu situāciju. Par kukuļiem tātad skaidrs, bet kā ir ar dāvanām? Varbūt tā dāvana amatpersonai ir no tīras sirds? Tas, ko mēs esam izdarījuši, ir: nepieļaut, lai šādas svārstīšanās vispār notiktu, lai amatpersona nemaz tik tālu nenonāktu. Proti, ja tu esi valsts institūcijā strādājošs un otrā pusē ir cilvēks, kurš ir saņēmis institūcijas pasūtījumu vai kura sfēru institūcija regulē, tu dāvanu nedrīksti pieņemt. Nekādu. Tev nav jābūt pat institūcijas vadītājam - pietiek, ka tu esi, piemēram, valsts algots farmaceits un dāvanu grib sniegt kāds no industrijas.
Kā ētikas pārkāpumus var konstatēt? Kā saka, katram blakus uzraugu nenoliksi. Vai nav risks, ka kontrolētāju skaits kļūst līdzvērtīgs kontrolējamo skaitam?
Uzreiz jāsaka, ka mēs vairāk nodarbojamies ar prevenciju - ar uzraudzību nodarbojas Tieslietu departaments. Tomēr mēģināšu atbildēt.
Ir tā, ka valsts institūciju cilvēki tiek apmācīti - gan sākot darbu, gan karjeras laikā, dažās institūcijās pat ik gadu, par to, ko no viņiem sagaida ētikas jautājumos. Tas nozīmē, ka, ja kāds tiek pieķerts, viņš nevar teikt, ka kaut ko nav zinājis vai sapratis.
Valsts institūcijās ir īpašs ģenerālinspektora postenis, kurš ir neatkarīgs. Pat ja kaut kādu iemeslu dēļ šis cilvēks tiek atcelts, par to jāinformē Kongress. Un viņa uzdevums ir uzraudzīt ētikas kodeksa ievērošanu. Viņam, piemēram, ir anonīmo sūdzību tālruņa līnija. Ir likumdošana, kas sargā informētājus, lai viņiem nevarētu atriebties.
Ir kārtība, ka palīdzēt var fiziskas personas, vēršoties tiesā valsts interešu vārdā. Piemēram, kādas firmas darbinieks konstatē, ka viņa firma iekasē no valsts lielāku maksu par sniegto pakalpojumu, nekā tai pienāktos. Viņš vēršas tiesā, un, ja apsūdzība izrādās pamatota, viņš var saņemt noteiktu daļu no summas, kas valstij noblēdīta un, pateicoties viņa rīcībai, atgūta.
Latvijā sabiedriskā doma bieži netic, ka pārkāpējiem sods būs lielāks par prēmijas nesaņemšanu vai rājienu. Cik barga ir sistēma ASV?
Mums ir gadījumi, kad amatpersona tiek notiesāta un izcieš reālu cietumsodu. Tas attiecas pat uz dažiem bijušajiem Kongresa locekļiem. Šajā ziņā nekādas saudzības nav.
Parunāsim par lobismu. Ir cilvēki, kuri nevēlas saistīt visu savu darba mūžu ar valsts dienestu. Viņi atgriežas privātajā sektorā vai dodas uz to. Kāda ir ASV prakse attiecībā uz periodu, kad viņi nedrīkstētu kontaktēt ar bijušo darbavietu jaunās darbavietas interesēs?
Šie termiņi ir dažādi: sākot ar gadu no brīža, kad cilvēks pamet darbu valsts institūcijā. Ir krietni garāki. Piemēram, viens no prezidenta Obamas pirmajiem lēmumiem bija noteikt, ka, ja kāds no viņa administrācijas cilvēkiem šo darbu pamet, viņš nedrīkst mēģināt gūt kādu labumu savas jaunās nodarbes labā, kamēr vien Obamas administrācija strādā. Piemēram, ja valsts sekretāre izdomātu pievērsties juridisko pakalpojumu biznesam, savukārt Obama uzvarēs nākamajās vēlēšanās, tad Klintones kundzei būtu jārēķinās ar vairākiem gadiem.
Bet ir citi gadījumi. Teiksim, Obamas biroja šefs Rāms Emanuels tika ievēlēts par Čikāgas mēru. Vai tad viņš nevar pacelt klausuli un palūgt bijušajiem kolēģiem kaut ko Čikāgas labā?
Labs piemērs. Nianse ir tā, ka Emanuels tagad ir vēlēta amatpersona un kā tāda var aizstāvēt Čikāgas intereses. Savukārt, ja viņš būtu amatu atstājis un gribētu Čikāgas intereses lobēt kā kādas juristu vai lobiju firmas pārstāvis, to viņš nedrīkstētu.
Un arī šajā ziņā atlaižu nav. Bija savulaik tāds ietekmīgs lobists Džeks Abramofs, kura pārkāpumu lietā bija vesela buķete: kukuļošana utt. Bet stāsts ir par to, ka lietā figurēja kāds Kongresa locekļa bijušais palīgs, kurš ignorēja prasību turēties pa gabalu no bijušās darbavietas un faktiski noslēdza ar bijušo darba devēju nerakstītu vienošanos par lobēšanu. Rezultātā apsūdzēts tika gan viņš, gan kongresmenis.
Un kā ir ar gubernatoriem? Teiksim, Švarcenegera kungs metas lobisma druvā Kalifornijā...
ASV federālās un štatu sistēmas ir šķirtas, bet es zinu, ka štatu līmenī ir sava, pietiekoši precīza normatīvā bāze.
Kas, jūsuprāt, šajā regulējošajā sistēmā vēl uzlabojams?
Pieļauju, ka tā ir ļoti apjomīga un sarežģīta.
Kā nodokļu kodekss?
Precīzi. Jo vairāk jūs cenšaties paredzēt un aprakstīt dažādas situācijas, jo smagnējāka sistēma kļūst. Attiecīgi mūsu uzdevums ir nenogurstoši skaidrot un informēt. Savukārt, ja man prasa, vai sistēma funkcionē labi, man grūti atbildēt, jo tas ir interpretācijas jautājums. Ņemam notiesātu amatpersonu skaitu - vieni teiks: ā, redzat, cik daudz pārkāpumu, sistēma nestrādā. Citi teikts: ā, redzat, cik daudz pieķertu pārkāpēju, sistēma strādā. Jāatzīst, ka es šajos jautājumos esmu agnostiķis.