Politiskajai retorikai ir kopīgas iezīmes visās valstīs... Sekojot līdzi priekšvēlēšanu kampaņai ASV un tā saucamo ekspertu komentāriem par to, brīžiem gribas neticīgi grozīt galvu: vai tiešām vēlētāju izvēli var ietekmēt ziņa, ka bezdarba līmenis, lūk, samazinājies par nepilnu procentu? Ko tas dod cilvēkam, kuram darbu nav izdevies atrast vai kurš netiek galā ar savu hipotekāro kredītu pat strādājot? Un tomēr abi kandidāti un komentētāji cilā un viļā šos ciparus, izdara secinājumus, prognozes.
Latvijā - līdzīgi. Nu nevar būt, ka politiķi ir tik aprobežoti, lai nesaprastu: fakts, ka Latvija šogad pirmoreiz eksportē preces uz Čadu un Urugvaju, protams, priecē, tomēr tas sasodīti maz palīdz ikdienas rūpestos un noskaņās par to, kas sagaidāms turpmāk. Latvijas cilvēki ir gana gudri, lai novērtētu cēloņsakarību ķēdi: jo mazāks budžeta deficīts, jo mazāk jāaizņemas, attiecīgi - jo mazāk naudas jātērē procentu maksājumos. Un tomēr šī izpratne maz palīdz, dzirdot ziņas par gaidāmo pārtikas produktu, apkures tarifu kāpumu utt. Rezultātā pat ļaudis, kuri kopumā atbalsta valdību (visbiežāk gan vadoties pēc mazākā ļaunuma principa), sāk tracināt runas par Latviju kā Eiropā straujāk augošo ekonomiku un tamlīdzīgi - kā Saeimas 22. oktobra sēdē trāpīgi norādīja deputāts Pimenovs, makroekonomiskais veiksmes stāsts nav tas pats, kas parastas mājsaimniecības veiksmes stāsts.
Un politiķi nedrīkst vainot ļaudis pārliecīgā pesimismā, ja tie stūrgalvīgi turpina apstrīdēt apgalvojumu par krīzes pārvarēšanu. Nevar sagaidīt gaviles par 10 - 20 latu lielu algas pielikumu, ja reāli tas tikai kompensēs izdevumu palielināšanos (to skaitā, pateicoties tam, ka cilvēkam no savas kabatas jāmaksā pozīcijās - bērni, medicīna u. c., kur valsts vienkārši nenodrošina solīto apjomu un līmeni).
Protams, no šīm sūrajām pārdomām naudas valsts kasē vairāk nekļūs, tomēr varbūt politiķi var vismaz mainīt komunikācijas formu un saturu? Latvijas cilvēki, šķiet, ir tik norūdījušies, ka par labu ziņu uztvertu vēstījumu: «vēl tuvākajos divos gados nekas neuzlabosies, bet sliktāk arī nebūs». Tā teikt, paldies par to pašu... Mazāk kaitinoši būtu, ja politiķi teiktu: naudas nepietiek, tomēr mēs varam pamatot, ka tie resursi, kas ir, tiek dalīti pareizi, ka no joprojām visai nelielā pīrāga netiek finansētas lietas, kuras var nefinansēt vai vismazoperacionālo loģiku atlikt uz vēlāku laiku. Ja viņi teiktu: mēs atzīstam, ka nekā spoža nav, bet mēs vismaz nebojāsim nervus darba devējiem un darba ņēmējiem ar neziņu, kādas vēl fiksās idejas gaidīt, ar jauniem normatīviem un prasībām netraucēsim strādāt.
Respektīvi, ja politiskais un varas slānis pārējo sabiedrību uzskata par pieaugušiem cilvēkiem, ir jāpamaina retorika. Pašreizējā atgādina padomju laikus, kad komunistiskā partija regulāri klāstīja: jā, vēl ir zināms preču deficīts, toties mēs pirmie aizsūtījām cilvēku kosmosā. Protams, atklāta valoda var nākt par labu opozīcijai, tomēr ne mazāk riskanti ir iecirtīgi nevēlēties iziet ārpus dažiem Rīgas centra kvartāliem, kur krīze varbūt tiešām beigusies, bet kuri naktīs ir klusi un neomulīgi.