E. Dreimanes prasība relatīvi ir novitāte, tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē tiesu praksē nav bieži analizētas. Šādas prasības ir saistītas ar nopietniem pārkāpumiem un līdz šim vairāk skatītas attiecībā uz būvniecību, kā arī vidi piesārņojošiem un degradējošiem objektiem, skaidro L. Liepa. «Tā ir unikāla, jo attiecas ne tik daudz uz labvēlīgu vidi degradējošu būvi, cik uz infrastruktūras objektu, kuru ceļot acīmredzot ņemti parametri, kas uzskatīti par drošiem. Labvēlīgs spriedums šajā lietā varētu likt pārskatīt būvniecības standartus, kādi ir attiecināti uz infrastruktūras objektiem - ceļiem, dzelzceļu,» paredz advokāts. Viņš gan neprognozē, cik lielas ir ierēdnes izredzes panākt sev pozitīvu rezultātu, tomēr norāda, ja tā notiks, šādu prasību varētu izvirzīt daudzi, kuru īpašumi ir tuvu autoceļiem.
«Tā ir problēma, ka reakcija seko tikai pēc tam, kad sākusies aktīva sūdzēšanās. Tas raksturo to sistemātiskumu. Kamēr cilvēks nesāk sūdzēties, netiek domāts, kā mazināt problēmu,» norāda biedrības Sabiedrība par atklātību Delna juridiskā analītiķe Aiga Grišāne. Viņas skatījumā pozitīvais šīs lietas efekts neatkarīgi no iznākuma varētu būt, ka līdzīgus jautājumus risinātu jau plānošanas procesā, pirms vēl ir radies konflikts.
E. Dreimane, vēršoties Administratīvajā tiesā un prasot mazināt trokšņu līmeni, lūgusi arī atlīdzināt morālos un personiskos zaudējumus 11 tūkstošu latu apmērā. Pie E. Dreimanes mantotās mājas, kas atrodas autoceļa Rīga-Liepāja tuvumā, pērn veikts ceļa remonts un paplašināšana. Gan būvdarbu laikā, gan vēlāk, pieaugot satiksmei jau izremontētajā ceļa posmā, trokšņi pārsnieguši pieļaujamo līmeni. E. Dreimane vairākkārt vērsusies SM, bet esot saņēmusi tikai formālas atbildes vēstules. Kā E. Dreimane norādīja pieteikumā tiesai, SM kā risinājumu, lai slāpētu ceļa trokšņus, piedāvājusi iestādīt eglītes. Ierēdne iebildusi, jo egle nav ātraudzis koks, savukārt vairāk nekā desmit gadu vecus kokus iestādīt nav iespējams. Šāds piedāvājums «kopumā raksturo valsts nievājošo attieksmi pret indivīdu un tā veselību», uzsver E. Dreimane.
LVC izstrādātajos rīcības plānos ir iekļauti prettrokšņu pasākumi dažādos ceļu posmos kopumā aptuveni 30 kilometru garumā, taču to īstenošanai būtu vajadzīgi ap 20 miljoniem latu no valsts budžeta un vēl tikpat daudz ieinteresēto pušu finansējuma. Aptuveni četrus metrus augstas prettrokšņu sienas uzstādīšana izmaksā 300-500 latu metrā. «Situācijā, kad sabrukšanas stadijā atrodas vairāk nekā puse no valsts autoceļu segām, SM par pirmajām prioritātēm uzskata segu rekonstrukciju, segumu atjaunošanu, tiltu rekonstrukciju un satiksmes drošības pasākumus, lai vispār nodrošinātu satiksmi uz autoceļiem, tāpēc budžeta pieprasījumā tuvākajos gados finansējums prettrokšņu pasākumiem netiks iekļauts,» skaidro LVC.
Viens no redzamākajiem trokšņu slāpēšanas piemēriem Rīgā ir siena gar vairākām Dienvidu tilta estakādēm. Latvijas dzelzceļš plāno būvēt kilometru garu trokšņus slāpējošu sienu Rīgā, Aizkraukles līnijas atzarā.