Viņa labajiem nodomiem jau ir daudz sekotāju, tādēļ _Diena_ Matīsu Barkovski piesaka rubrikā Dara un iedvesmo.
Dzīve nav kino
Īsto grūdienu devis ārsts Pēteris Kļava. Viņš slimo Matīsu ratiņkrēslā aizvedis uz reanimācijas nodaļu. Kā pasargāt un brīdināt vēloties, parādījis puisi, kas tur gulējis paralizēts. Tā varot beigties bezjēdzīgas trakulības. Ar auto lielā ātrumā ietriecies smagajā mašīnā, un meitene, kurai izrādījies, uz vietas gājusi bojā. Cits puisis Matīsa acu priekšā zaudēja cīņā par savu dzīvību, jo nesagaidīja aknu operāciju. «To visu vēl tagad grūti atcerēties un stāstīt,» pārdzīvo jauneklis. Salīdzinājis filmās redzēto par ārstu ikdienu Amerikā, kur slimnīcas moderni aprīkotas, zāles spīd un laistās, bet šeit reanimācijas nodaļā trūcis pat pienācīga apgaismojuma.
Būdams septītās klases skolēns, nodibināja sabiedrību Eurika, lai pulcinātu palīdzēt gribētājus. Uzrunājis citu skolu zīmēšanas skolotājus, lai aicina bērnus zīmēt labdarībai, tādējādi kopīgi palīdzēt mazajiem pacientiem Bērnu klīniskajā slimnīcā. Sākumā ar roku zīmētās atklātnītes (tagad jau tiek drukātas tipogrāfijā) piedāvājis apmaiņā pret ziedojumiem dažādām iestādēm, privātpersonām. «Dažkārt, kad klausulē izdzirdēja manu balsi, sāka smieties, laikam nodomāja, ko tāds puišelis iedomājies,» atceras Matīss. Tomēr daudzi pēc laika paši zvanījuši.
Lielākais palīgs visos darbos ir brālis Oskars, pēdējā laikā piebiedrojies arī brālēns Artūrs. Iegādāta tehnika, lai apdrukātu aploksnes ar firmu logozīmēm, tā viņi patlaban sev pelna iztiku. Puišu mājoklī Rīgā pie sienām ir daudz mākslas darbu - gleznas, gobelēni. Tie mammas - mākslinieces Andas Barkovskas darbi. Viņa palīdzējusi izveidot maketu Eurikas mājaslapai internetā. Droši vien no viņas mantots arī zīmēšanas prieks un talants.
Redzot, kas reāli notiek visapkārt, uzzinot, cik daudziem cilvēkiem nav līdzekļu, lai pabarotu savus bērnus, Matīsa galvā radās ideja par kustību Pabarosim bērnus!. Eurikas mājaslapā šim mērķim norādīts ziedojumu tālrunis, arī paši zvanot firmām. Atsaucība esot liela, jo līdz šim pieticis, lai nopirktu pārtiku, drēbes un dienā palīdzētu ap desmit ģimenēm. Kam klājas visgrūtāk, izzina ar sociālo darbinieku palīdzību.
Labdarība ir jāmāca
Matīsu mazliet gan apbēdinot, ka skolu atsaucība zīmēt labdarības akcijai nedaudz mazinājusies. Ar pateicību viņš piemin skolotājas, kas joprojām iesaista bērnus šajā nodarbē, piemēram, Mazirbē, Ādažu Mākslas skolā, Ikšķiles vidusskolā, Ogres pamatskolā, Rīgas Pļavnieku un Ziepniekkalna sākumskolā.
«Mūsu mājaslapā notiek balsojums, un jau vairākus gadus kā labākie mākslinieki atzīti skolēni no Ziepniekkalna sākumskolas,» stāsta Matīss. Viņš nolēmis un skolas vadība piekritusi, ka tur notiks kārtējais pasākums, kurā saaicinās zīmējumu autorus, bērnu skolotājus, firmas, kas palīdzējušas.
Kad pirms sarunas sazinājos ar Matīsu pa tālruni, balss izklausījās nobriedusi, bet, ieraugot dzīvē, pārsteidza viņa bērnišķīgais izskats. Taču tas, ko viņš jau paveicis un ko dara, liecina, ka attieksmē pret dzīvi un līdzcilvēkiem viņš ir nopietnāks un atbildīgāks pat par daudziem pieaugušajiem.4