Runājām par tiešmaksājumiem, kā arī par valsts papildu tiešo maksājumu likmēm, ko katra valsts var maksāt papildus tiešmaksājumiem. Šie maksājumi mums beidzas 2013. gadā - tas tika noteikts jau tad, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES). Tajā brīdī politiķi domāja, ka tiešmaksājumu apjoms samazināsies, šobrīd Latvijai tas tomēr pieaug. Šo jautājumu lauksaimniecības komisārs solīja vispirms juridiski izvērtēt un tikai tad sniegt konkrētu viedokli.
Attiecībā uz tiešmaksājumiem Čološa kungs teica, ka kopš 12. oktobra šis jautājums jau ir izgājis ārpus viņa kā lauksaimniecības komisāra kompetences un paliek valstu vadītāju, Eiropas Padomes (EP) kompetencē, kur Latviju pārstāv Valdis Dombrovskis. D. Čološs gan izteicās, ka viņam jau sapņos rādās mūsu tiešmaksājumi - viņam tie rūp, taču tajā pašā laikā jāņem vērā arī citu valstu intereses. Tas katls ir viens un tas pats, lai mums pieliktu līdz 80%, ir jānoņem citām valstīm. Spēcīgākajām Eiropas valstīm tiešmaksājumu apjoms ir samazināts par 17%, par ko valstis satraucas, jo nauda tiek atņemta viņu zemniekiem. Esot Briselē, tikos ne tikai ar komisāru, bet arī ar vairāku valstu lauksaimniecības ministriem - bija divpusējas sarunas ar Igaunijas, Lietuvas, Austrijas ministriem, ar Īrijas valsts sekretāru. Secinājām, ka mums ir jāpārliecina dalībvalstis par mūsu viedokli, nepārtraukti par to runājot. Ir nepieciešams arī vienots Baltijas viedoklis visos līmeņos - lauksaimnieku organizāciju, ministru, valdības vadītāju un pat prezidentu līmenī.
Un kas to visu varētu koordinēt?
Tas jākoordinē visām trim Baltijas valstīm, pati darīšu visu, lai šī koordinācija notiktu. Ar Lietuvas zemkopības ministru jau tikos Briselē, 30. novembrī uz Rīgu atbrauks Igaunijas ministrs, plānojam arī trīspusējas sarunas. Domāju, ka arī zemnieku organizācijas panāks vienotu pieeju. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs man teica, ka bijis vizītē pie prezidentiem Lietuvā un Igaunijā, kuri atbalsta tiešmaksājumus 80% apmērā no Eiropā vidējiem tiešmaksājumiem. Mūsu nostāju stingri aizstāv arī Polija.
Vai varētu būt vēl kādi sabiedrotie, vai par to pāragri runāt?
Potenciālie sabiedrotie ir visas sešas valstis, kurās tiešo maksājumu līmenis ir zem 80%, - Polija, Portugāle, Rumānija un Baltijas valstis.
Līdz šim publiski Latvija ir paudusi protestus tieši pret netaisnīgi zemajiem lauksaimniecības tiešmaksājumiem. Vai pārējie kopējās lauksaimniecības reformas piedāvājumi Latvijai ir pieņemami?
Esmu vairākkārt teikusi - tiešmaksājumi ir augstāka prioritāte nekā pārējie piedāvājumi. Taču izsakām savu pozīciju arī citos jautājumos. Briselē ministru padomē teicu, ka zaļajai komponentei nevajadzētu būt obligātai. Esošajā piedāvājumā tiks paredzēts, ka zaļās komponentes izpildīšana attiecas uz 30% no maksājumiem. Latvijas zemnieki šo normu varētu izpildīt, taču mums nav pieņemams pats princips. Vēl mēs gribētu, lai tiek precizēta aktīvā zemnieka definīcija, turklāt tas būtu jādara pašām valstīm, nevis centralizēti EK. Principiāli mēs atbalstām, ka mazajām saimniecībām, kas tiešmaksājumos saņem līdz 1000 eiro gadā, ir vienkāršota atbalsta saņemšanas shēma. Par pārējo būtisku iebildumu mums nav.
Latvijā ir vairāk nekā 130 zemnieku saimniecību, kas jau tagad tiešmaksājumos saņem vairāk nekā 150 000 eiro. Kad tiks palielināti tiešmaksājumi, šādu saimniecību būs vēl vairāk. Eiropas Komisija plāno šādām saimniecībām tiešmaksājumu apjomu samazināt. Vai Latvijai tas ir pieņemami?
Citās valstīs šādu saimniecību būs vēl vairāk. Mana pozīcija ir, ka kaut kādam maksimālajam ierobežojumam ir jābūt.
Cik būtiski, jūsuprāt, Latvijā ir izskaust «dīvāna zemniekus», kas ir viens no piedāvājumiem jaunajā lauksaimniecības reformā?
Es domāju, ka pietiekami būtiski. Piedāvāsim vairākus tehniskus pasākumus šī jautājuma risināšanai, arī mazajiem zemniekiem varētu būt atruna, ka valsts var noteikt zināmas prasības attiecībā uz ražošanu. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo «dīvāna zemnieku» esamība saistās ar tiešmaksājumiem un arī paaugstina zemes cenu.
Latvijas zemnieki pauduši viedokli, ka pārāk daudz lauksaimniecības zemes tiek atvēlēts enerģētikas kultūru ražošanai. Vai, jūsuprāt, būtu jāierobežo jaunu biogāzes ražotņu būvniecība, vai arī tā ir Latvijas Nokia, kas būtu atbalstāma?
Nedomāju, ka kaut kas būtu jāierobežo, jo katrs uzņēmējs var rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu. Runājot par alternatīvo enerģiju, ZM jau bija ieviesusi nosacījumus, ka vismaz 30% no visām izejvielām, ko izmanto biogāzes ražošanā, jābūt dzīvnieku izcelsmes otrreizējās pārstrādes izejvielām - kūtsmēsliem un kautuvju atkritumiem. Pastāv arī ierobežojums, ka vismaz 70% no izejvielām jābūt saražotiem pašu saimniecībā, kas nozīmē, ka saimniecībai ir pietiekamas platības, lai varētu uzturēt šo ražotni. Šie nosacījumi ir būtiski, lai neveicinātu apkārtējo zemnieku lauksaimniecības platību aizņemšanu ar kukurūzu vai citām alternatīvās enerģijas kultūrām. Nedomāju, ka biogāzes ražošana būs Latvijas Nokia, tajā pašā laikā šis ir virziens, kurā jādomā. Esmu aicinājusi jaunos zinātniekus pievērsties otrreizējo izejvielu pārstrādei enerģijā, domāju, ka šis ir perspektīvs virziens. Jau tagad Daugavpils rajona pierobežā attīstītās trīs šādas ražotnes - pozitīvs veids, kā izmantot neapstrādāto zemju platības.
Lauksaimnieki sūdzas, ka pietrūkst līdzekļu jaunu zemes īpašumu iegādei, turklāt nupat sāk trūkt arī platības, ko iegādāties. Latvijā lielākās lauku saimniecības pieder ārzemniekiem - vai ir plānots kādā veidā šo situāciju ierobežot?
Viena no aktivitātēm, ko zemnieku organizācijas ierosināja, ir zemes kreditēšanas programmas izstrāde. Arī viena no manām prioritātēm ir izstrādāt šādu programmu. Latvijā tā darbojās jau apmēram pirms septiņiem gadiem, nodrošinot zemākus kredītprocentus un ilgāku kredīta apmaksas termiņu. Tas varētu būt viens no pozitīviem atbalsta momentiem mūsu zemniekiem. Nākamā gada budžetā nepaspējām šo kreditēšanas programmu iekļaut, jo tai nepieciešami papildu līdzekļi, taču esmu runājusi ar premjerministru Valdi Dombrovski - idejiski viņš to atbalsta. Tajā pašā laikā, liekot kādus papildu ierobežojumus, vienmēr kāds atradīs veidu, kā tos juridiski apiet. To var novērot arī tagad.
Vai saredzat kādas lauksaimniecības perspektīvas, kas Latvijā vēl nav attīstītas, taču varētu nākotnē būt gana ienesīgas?
Pirmais, ko vajadzētu panākt, ka vismaz puse Latvijas pārtikas tirgus tiek nodrošināta ar pašu saražoto cūkgaļu. Te ir jādomā gan par ražošanas efektivitāti, gan kooperatīvu izveidi. Kā man saka ražotāji, cena lopbarībai ir viens no smagākajiem jautājumiem - tāpēc tās iepirkšanai būtu jāapvienojas.
Īsti negribētu nosaukt prioritārās lauksaimniecības nozares Latvijā, taču viena no tām noteikti ir piena ražošana - Latvijā ir lielas iespējas un vēl neapgūtas zemes, piemēram, Latgalē un citur pierobežās ir neapstrādātas platības, kur varētu attīstīt ražošanu. Ir kur likt produkciju - gan pienu, gan graudus -, eksports ir pietiekami nozīmīgs. Tāpēc jādomā, kā veicināt mazos ražotājus kooperēties, jo īpaši pakalpojumu jomā, lai katrai mazai saimniecībai nebūtu vajadzīgs savs traktors, bet gan būtu kooperatīvs, kas visas apkalpotu.
Eiropas noteikumi ir gana nelabvēlīgi arī Latvijas zvejniekiem - brētliņu nozvejas kvotas samazinātas par 22%, reņģu - par 16%. Valdības deklarācijā minēts, ka aizstāvēsiet Latvijas interesēm atbilstošu starptautisko nozvejas kvotu sadali. Vai, jūsuprāt, ir kāds risinājums, lai tomēr pabalstītu zivsaimniecību Latvijā un padarītu to konkurētspējīgu Eiropas līmenī?
Uzskatu, ka Latvijas zivsaimniecība ir konkurētspējīga, jo 90% no saražotā tiek eksportēts. Protams, notiek diskusijas par cenu starp zvejniekiem un pārstrādātājiem, jo kvotas ir noteiktas un zivju nepietiek. Taču ir grūti pateikt zvejniekiem, lai viņi atdod zivis pārstrādei, ja citur var pārdot par izdevīgāku cenu. Esam vienojušies, ka tuvākajā laikā būs trīspusēja tikšanās, kurā pie viena galda sēdēs ZM, zvejnieki un pārstrādātāji. Mums ir jāatrod kopēja izpratne, kompromiss.
Par kvotām uzskatām, ka kopā jāmeklē zinātniskie pamatojumi, lai jau nākamā gada beigās varētu runāt ar skaitliskiem argumentiem. Zvejnieki uzskata, ka EK akli seko Eiropas zinātnieku teiktajam, tāpēc mums jāpiedāvā savi pētījumi.
Valdības deklarācijā teikts, ka veicināsiet Latvijā ražotu pārtikas produktu patēriņu, kā arī importu aizstājošu produktu ražošanu. Kā plānots to panākt?
Ir vairākas valsts iestādes, kuras ēdināšanā izmanto lētākus, konkursa ceļā dabūtus produktus, kas ražoti Polijā vai citā valstī. Taču iepirkuma konkursa noteikumus var izstrādāt tā, ka nāksies iepirkt Latvijā ražotus produktus. Vēl ir jāmin arī mārketinga pasākumi - redzam reklāmas, ko apmaksā paši uzņēmēji, tās nacionāli ietekmē cilvēkus, taču daudz ko nosaka cena. Patērētāji bieži vadās pēc cenas, ne kvalitātes, iegādājoties lētākus produktus, kas nāk no lielākiem ražotājiem.
Cenas Latvijā ražotajiem produktiem ir augstākas - kā plānojat tās padarīt konkurētspējīgākas?
Nedomāju, ka ZM tagad ieies katrā pārtikas uzņēmumā un samazinās izmaksas. Uzņēmumiem ir jālemj par izmaksu samazināšanu, produktivitāti un efektivitāti - šajā ziņā Latvijā ir ko darīt. Protams, latviešu uzņēmumu ražošanas apjomi nav lieli, taču jāatzīst, ka ražošanas efektivitātes ziņā mēs ES neesam ne tuvu pirmajā vietā.
Deklarācijā teikts - nodrošināsim meža kapitāla vērtības saglabāšanu. Ik pa brīdim publiskajā telpā izskan pārmetumi, ka ZM neko nedara, lai saglabātu Latvijas mežus. Kāda ir ZM pozīcija mežizstrādes jautājumos?
Zinot, ka notiek publiskas diskusijas par mežizstrādes jautājumiem, esmu tikusies ar visiem meža nozares spēlētājiem. Un grafiki, skaitļi demonstrē - Latvijas meža platības nesamazinās ne hektāru skaita, ne koksnes apjoma ziņā. Esmu runājusi ar nozarē atzīstām autoritātēm, Latvijas valsts mežu valdes priekšsēdētāju Robertu Strīpnieku, Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidentu Juri Biķi, un man ir pārliecība par šiem datiem. Protams, ZM saņem vēstules, ka tiek izcirsti meži. Katrā konkrētā vietā rodas satraukums, nesen mums atrakstīja Baldones dome. Taču kopumā, lai arī mežus izcērt, kopējā platība nesamazinās. Mežus cirtīs un atjaunos, mums svarīgākais ir, lai platību un koksnes apjoms nesamazinās. 20% no visa eksporta tagad ir saistīti ar koksni, tāpēc bija pamatots iepriekšējā ministra lēmums iesaistīt Latvijas valsts mežus koksnes tirgus stabilizācijā. Atbalstu arī Valsts mežu dienesta (VMD) reformu, esmu jau tikusies ar jauno VMD ģenerāldirektoru Andi Krēsliņu, atbalstu viņa nostāju, ka nevar mežsargi strādāt par algu, kas ir 200 latu uz papīra, viņiem ir nepieciešama pienācīga samaksa un arī tehniskais nodrošinājums. Esmu apsolījusi A. Krēsliņam - VMD budžetu mēs nesamazināsim, lai atbrīvotos līdzekļus varētu izmantot algu fonda palielināšanā.