Cerības bija minimālas
Ātrā palīdzība cietušo nogādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Neiroķirurģe Rudīte Dumbere atceras: «Pirmā izmeklēšana liecināja, ka pacientei ir galvaskausa pamatnes lūzums, smadzeņu kontūzija, mugurkaula skriemeļu bojājumi un iegurņa kaula lūzums.» Daina nokļuva reanimācijā.
Par notikušo draugi un tuvinieki uzzināja ļoti drīz - somiņā Dainai līdzi bija personas dokumenti. Labestīgo, vienmēr možo un darbīgo Dainu draugi mīlēja. Aktīva tūriste gan jaunībā, gan vēlākos gados, izbraukusi visas Sibīrijas kalnu upes, pavasaros mutuļojošās Amatas ūdeņnieku ciešās brālības locekle, arī liela teātra, mūzikas, grāmatu cienītāja. Un pēkšņi - Daina slimnīcā ar ļoti minimālām cerībām atgriezties dzīvē?
Smagā ziņa lika visiem ātri savākties. Cik ilgs laiks paies, kamēr Daina sāks runāt un pazīt apkārtni? Izredzes, ka, atgriezusies dzīvē, viņa nekļūs invalīde uz mūžu, bija pavisam nelielas. Kamēr Daina bija reanimācijā, draugi kala palīdzības plānus.
Pēc dažām dienām Dainu pārveda uz Neirotraumatoloģijas nodaļu. Nopietno lūzumu dēļ viņa nedrīkstēja staigāt, taču, vēl neatguvusies un nevienu nepazīdama, viņa centās kāpt no gultas laukā. Tā noskaidrojās, ka pie Dainas kādam ir jābūt klāt dienu un nakti. Draugi sastādīja dežūru grafiku un uzņēmās dežūru smagumu. Daina ne mirkli nepalika palātā viena. Tās nebija vieglas dienas. Nemierīgā, emocionāli nelīdzsvarotā, trauksmainā būtne bija jāēdina un jāapkopj, jādod zāles, jāmaina pamperi un pat jāpiesaitē pie gultas, jo no straujajām kustībām lūzumi nedzītu, bet, mierīgi neizgulētai smadzeņu kontūzijai būtu smagas paliekošas sekas. Dainai nepieciešamā nepārtrauktā 24 stundu uzraudzība mūsu slimnīcās nav paredzēta.
Draugi savāca naudu, lai maksātu medicīniskajam personālam, kas pie Dainas dežurēja naktīs, kā arī nepieciešamajiem aprūpes līdzekļiem, zālēm un papildu procedūrām. Daina to visu nezināja, viņa dzīvoja savā pasaulē, smaidīja, sarunājās ar sevi. Ritēja bezgala garas nogurdinošas dienas un naktis, bet uz daudzajiem draugu zvaniem brīvprātīgajiem dežurantiem bija tikai viena atbilde - pagaidām stāvoklis bez izmaiņām.
Atlabšana
Draudzene Guna Dzenīte atceras: «Kad Daina pamazām sāka atgriezties reālajā pasaulē, lasījām viņai vienkāršākus tekstus no žurnāliem, atmiņas trenēšanai kopīgi risinājām krustvārdu mīklas.»
Dainas atmiņas vairs nav smagas: «Pirmo reizi kaut ko sāku apjēgt savā dzimšanas dienā 23. februārī. Kā miglā atceros cilvēkus, puķes, cienastus un dāvanas. Nesapratu, ne kur esmu, ne kas tie par cilvēkiem. Ik pa laikam atkal mani ietina migla.»
Daktere Rudīte Dumbere secinājusi, ka traģiskā nelaime izsvītroja pusotru mēnesi no pacientes dzīves. Strauja uzlabošanās sākās, kad viņai atļāva sākt staigāt. Marta beigās Dainu izrakstīja no slimnīcas. Dažas dienas viņa pavadīja dēla Valda ģimenē Jelgavā, pēc tam devās uz rehabilitācijas centru Tērvetē.
Tagad Daina gatava akmenī iegravēt pateicības vārdus katram cilvēkam, kas viņai palīdzēja - mediķiem, draugiem, tuviniekiem un darba biedriem Infektoloģijas centrā. Tur viņa pirms nelaimes strādāja par saimniecības pārzini un tagad ir atgriezusies savā darbā. Daina emocionāli saka: «Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka cilvēki mūsu laikos kļuvuši nejūtīgi. Esmu otrreiz piedzimusi, tikai pateicoties visiem, kas bija ap mani tajā nelaimes gadā. Savu labo un mīļo palīdzību nekad nespēšu atlīdzināt.»
Dainai ir 66 gadi. Pēc notikušā viņa atsauca pretenzijas pret mikroautobusa vadītāju, kas viņu uz ielas notrieca. Visiem, kas viņai bija snieguši palīdzīgu roku, Daina pasniedza mazas, pašas sagatavotas piemiņas dāvaniņas. Pagājušajā vasarā viņa jau piedalījās četru dienu ilgā laivu braucienā pa Pededzi un cīnījās ar odu bariem teltīs. Daina joprojām cer piepildīt savu sapni - apmeklēt Lielo Kanjonu Amerikā.