Iegāza bioloģija
Māsiņa Ausma pēc baltā halāta - daktera uzsvārča - tīkoja jau no bērnu dienām, bet «traks ar ārā, daudz jāmācās. Galva bija liela un gudra. Gribējās baudīt dzīvi», viņa kavējās atmiņās. «Iegāza bioloģija. Turklāt divas reizes.» Bet skaidrs bija viens - lai cik bēdīgi, grūti būtu veciem cilvēkiem, Ausma strādās ar bērniem. «Kas var būt labāks par māsiņu? Māsiņa ir mamma, tētis, auklīte. Izdara visu, ko vajag,» viņa pamato savu izvēli. Jau trīsdesmit vienu gadu Ausmas darbavieta ir Bērnu nodaļa Jelgavas slimnīcā. Trīs nodzīvotie gadi kopmītnēs Rīgā lika secināt, ka nekur nav tik labi kā pie mammas - Platones pagastā, kur no rītiem čivina putniņi. Žēl gan, ka uz Rīgu, teātri vairs tik bieži netikt.
Dzīve pēc grafika
«Dakter!» nereti māsiņu uzrunā mammas un bērni uzņemšanā. «Nē! Esmu māsiņa, sauksim dakteri vēlāk,» smaidot atbild Ausma, piepucējot savu balto halātu. «Vairs neesam tik baltas kā kādreiz, kad staigājām cepurītēs. Jau pēc stundas galva bija sasvīdusi un netīra. Pieci, septiņi, desmit bērni bija vienas māsiņas aprūpē. Tie bija jāsamīļo, jāpabaro, jāārstē. Potes dupsī. Visiem. Tas bija bēdīgi,» viņa stāstot saķer galvu. «Toreiz barojām ar pudelēm pēc sarakstiņa, ievērojot laikus un grafikus. Darba steigā nereti gadījās, ka visas pudeles sasprāga, jo bija piemirsies, tās sildot, ieliet ūdeni katlā. Bet 3.medskola bija vislabākā skola. Iemācija visu. Kad gājām praksē, ļāva durt, iemācījāmies tīt. Man rados nebija neviena mazā bēbīša, ko pamocīt. Šausmīgi bail bija,» Ausma atminas savas pirmās gaitas slimnīcā.
Ausmas pašas ģimenē arī ir trīs bērni. Tie atnāca pēc astoņu gadu pieredzes ar bērniem slimnīcā. Tagad jau izauguši. Neviens no viņiem nebūs mediķis. «Mediķu bērni cieš no tā, ka neesam diennakti mājās. Tā ir dzīve pēc grafika. Maiņa beidzas, braucu mājās, lūstu nost. Jebkurā laikā esmu gatava celties un iet. Māsiņu kļuvis mazāk. Visām māsām ap piecdesmit gadu, jauno nav. Profesiju nenovērtē. Darba apjoms liels. Atalgojums mazs. Daudz jāmācās, uz randiņiem netikt. Es uz randiņiem tiku. Sapazinos ballē, vīrs spēlēja, es dejoju,» viņa stāsta. Ausma arī tagad labprāt uzdejo tautiskās dejas. Kaut pēc kārtīgas darba dienas, lai cik ar grūti nebūtu, tas atpūtina. Negulējusi gan neiet, tad cilvēks neesot laimīgs.
Hokejs - prieks mājās
«Aiz katra bēdu brīža ir savs prieka brīdis,» skaidro māsiņa. Arī ar bērnu niķiem - neklausīt slimnīcas režīmam un pa kluso uzpīpēt - viņa varot viegli tikt galā. «Māsiņas profesijai vajag īpašu aicinājumu, jo ir jāiztur sevi, vecāki, bērni, dakteris. Katra dežūra ir citāda. Bērni līdz piecu gadu vecumam ir gudri. Dara tā, lai viņiem būtu labi, izdevīgi. Nedzer zālītes, kājas pa gaisu. Jādomā, kā viņiem likt dzert, jāpacenšas. Ja izspļauj, tad jādod atkal. Mammām ir liela loma ārstēšanā. Bet, kad bērns pie māsiņas pierod, tad grib mukt prom no mammas. Gadījumos, kad nāk šprice - lielā pāri darīšana, ieslēdzam saulīti.» Viņa nodemonstrē rotaļlietu, kura dzied. «Tas nereti raudāšanu aptur. Bet sapīte jau nav tik liela. Žagari ir sāpīgāki,» viņa spriež. «Pusaudži cenšas pārspēt gudrībā. Izdomā - mati, ragi un puncis sāp. Arī tad var palīdzēt. Ir viltus nomierinošie līdzekļi, ko var iemānīt. Bet viss pāriet ātri. Bērni aizmirst, ka viņus abižoja baltās māsiņas. Vai, kā viņi tad smaida,» Ausma iesmejas un priekā saķer galvu. Un vēl viņa stāsta, ka nekur nav tādas putras kā slimnīcā - garšīgas, veselīgas. Veselības uzturēšanā pats svarīgākais ir labs ēdiens. Varbūt tāpēc māsiņas bērni tā īsti nav slimojuši, jo viņa ir «lauku meitene» - ik pavasari rušinās dārzā. «Kaplītis noder arī pret spriedzi. Bet nav vērts sēt hektārus, tagad visu var nopirkt. Relaksē arī hokejs. To gan nespēlēju. Bet, kad ir hokejs, tad ir prieks mājās, tas nekas, ka mūsējie zaudē.»