Pirmais ir par Romas katoļu hierarhiju. Lai gan mūsdienu demokrātijas apstākļos dažs Amerikā ir aizrunājies līdz pat pāvesta aresta paģērēšanai, bet Vācijā katoļu klaji prasa kustināt vienu no katolicisma stūrakmeņiem - celibātu, tā visa ir mazu sunīšu vaukšķēšana uz masīvu un savā mērķtiecībā nesatricināmu karavānu. Taisnība ir 4. ATA gvardam Neo, ka vidējā latvieša atmiņa ir trīs mēnešu garumā. Bagātāku domāšanas tradīciju zemēs varbūt nedaudz ilgāka, tomēr Vatikāna shēmošanas giganti pēdējā apmēram pusotrā gadu tūkstotī ir pārspļāvuši visus.
Otrs aspekts. Pilsoniskā sabiedrība nav visvarena, tomēr tas šajā mums atvēlētajā vēstures brīdī neliedz būt apdomīgiem un turēties pa gabalu no tā, kas ir tik atšķirīgs pēc savas iedabas, kā arī apzināties, no kurienes tam visam kājas aug. Proti, vajag konsekventi īstenot valsts un baznīcas šķirtību sekulārā valstī. Tas vien, ka kāds ir «no baznīcas», nav iemesls pielaidei izglītības vai sociālajām iestādēm, kurās ne velti valda sekulāri profesionālie standarti. Pie šā piederas arī neatlaidīga uzstājība uz tiesiskumu, principiāli izmeklējot konstatēto noziegumu. Šajā gadījumā tas nozīmē arī kardināla Jāņa Pujata un citu garīdznieku rīcības izmeklēšanu, kad tie ne jau par kādiem niekiem apsūdzēto priesteri izraidīja no savas baznīcas un pēc tam «brālīgi» nebrīdināja luterāņus. Lētticība šai gadījumā nav nekāds attaisnojums. LELB amatpersonām vajadzēja būt divkārt piesardzīgām, pirms pielaist kalpošanai savā baznīcā tikko pārnākušu priesteri. Skabargas neskatīšana tuvākā acī izvērsusies par nekritisku skatīšanos caur pirkstiem uz krimināliem pārkāpumiem.