2009. gadā, ekonomiskajai krīzei uzņemot apgriezienus, oficiālā statistika rādīja, ka Latvijas iedzīvotāji masveidā steiguši grādīgajam atmest ar roku - absolūtā alkohola patēriņš «uz galviņu» pēkšņi kritās no 11,5 litriem gadā līdz septiņiem. Tomēr dati par tikpat strauju alkoholiķu skaita sarukumu šai statistikai nesekoja, tādēļ Diena izlēma doties nelielā izbraucienā pa Latvijas laukiem, lai pārliecinātos, vai tiešām alkohols vietējos veikaliņos krīzes laikā vairs nebija ejošākā prece. Kā saka pārdevējas - muļķības! Kā dzēruši, tā dzer joprojām, ja ne vēl vairāk.
Iebraucot Cēsu apkaimē esošajā Rīdzenes ciematā, rodas sajūta, ka esi pārcēlies pārdesmit gadu senā pagātnē, - visapkārt vienas vienīgas noskretušas padomju laika blokmājas. Te savulaik atradās Baltijas mežsaimniecības bāze, tomēr, kā daudzviet Latvijā, līdz ar PSRS aiziešanu aizgāja arī rūpniecība, bet vietējais proletariāts palika. Palika arī veikals. Kur strādāt nebija, atlika pudele.
Apgalvot, ka nekādas modernās vēsmas šo vietu nav skārušas, gan būtu pārāk skarbi. Piemēram, turpat pie veikala uzstādīta atkritumu šķirotājiem paredzēta tvertne, kurā mest tukšo plastmasas taru. Tomēr arī šajā sadzīviskajā sīkumā skaudri izpaužas vietējās īpatnības - aptuveni 90% caurspīdīgās tvertnes satura ir tukšas divlitru alus pudeles. Kā atzīst vietējā veikala pārdevēja Sanita, «tā tvertne pildās ļoti ātri».
Veikala plauktos alkohola ir daudz, bet izvēle nav pārāk liela - pārsvarā no lētā gala. Cigarešu vispār nav. Pārdevēja saka - tās tirgot neatmaksājas, jo te tāpat ir «citur, kur nopirkt». Kas ar to domāts, saprast nav grūti. Kamēr runājamies, iepirkties atnāk kāds vīrietis ap 40 mežstrādnieka ietērpā. Viņa pirkums ir divas divlitrenes un pus-litrs šņabja. Kamēr viņš pudeles liek iepirkumu maisiņā, tajā pavīd bloks More cigarešu, uz kura brīdinošie uzraksti par kaitējumu veselībai rakstīti krievu alfabēta burtiem.
«Viss notiek, galvenā prece,» jautāta par alkoholu, drūmi novelk pārdevēja. Piegādātāji smejoties - alus uz šejieni jāved tādos daudzumos kā uz lielveikalu. Jautāta par Veselības ministrijas (VM) plāniem cīņā pret alkoholismu, viņa uzsver, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš tieši jauniešu dzeršanai, jo padomjlaika rūpnīcu strādniekiem alkoholiķu rindās pievienojusies arī nākamā paaudze. «Viņi jau ir pieraduši, ka no manis nevar izspiest, tādēļ par cigaretēm tos večus uzpērk. Citreiz skatos - jau tieši aiz durvīm veči viņiem pudeles, viņi pretī cigaretes. Reizēm pēc tam vēl ienāk veikalā un nekaunīgi smej ģīmī - es taču teicu, ka tāpat dabūšu!» viņa sūrojas.
Tomēr gribam pārliecināties, vai situācija pārtikušākos miestos nav citāda, tādēļ nākamā pietura ir veikaliņš Amatas novadā netālu no Amatas upes. Te apkārtne nav tik nomācoša, arī veikala plaukti pilnāki ar dažādām pārtikas precēm. Alkohola netrūkst, tirgo arī cigaretes. Pērk jau vislētākās: Partner par latu un divdesmit deviņiem santīmiem, atzīst pārdevēja.
«Nu dzer kā lopi, tas ir viss, ko es jums varu pateikt. Šitie boņķi mums ir dienišķā maize,» viņa saka, rādīdama uz divlitru alus pudelēm. Par VM plāniem divlitreņu cienītājus vest pie prāta pārdevēja gan tikai pasmejas: «Kā mana vecmamma teica, tur kaut ko var mainīt tikai kaps.»
Kamēr pļāpājam, uz veikalu pēc enerģijas dzēriena un minerālūdens atnāk arī manāmi sagurusi jauniete. Gandrīz vienlaikus ar divriteni atminas Ēriks no Spārēm. Viņa vietējais veikals esot aizvērts, tādēļ tagad jābrauc pakaļ uz tālo. Arī viņš izvēlas džentlmeņa komplektu - divus divlitrīgos alus. «Tas jau tikai, kamēr pie televizora sporta raidījumus skatās. Lēnā garā, kas tad tas ir. Tas jau divām, ne vienai dienai,» viņš atmet ar roku. Amatas novadā tik traki ar dzeršanu, viņaprāt, nemaz neesot.
Visbeidzot iebraucam Ģikšos. Salīdzinājumā ar iepriekš apmeklētajiem ciematiem šis ir glaunuma kalngals - pašvaldība pamanījusies par Eiropas naudu izremontēt gan vietējo bērnudārzu, gan pagasta pārvaldi. Arī vietējā veikalā nav tik traki - plauktos alus mijas ar pārtiku un saimniecības precēm. Tomēr arī šeit mums rindā priekšā patrāpās kāds vīrs ap 35. Viņa pirkums - džentlmeņa komplekts, plus rupjmaizes kukulis un veļaspulvera paciņa. Abas divlitru alus pudeles viņš iestūķē somā, bet klāt paķer vēl «vienu maziņo». Kaut uz veikalu atminies ar divriteni, puslitra pudeli viņš atkorķē turpat uz vietas un, izgājis ārā, iespaidīgā tempā to iztukšo.
«Kā dzēra, tā dzer. Nezinu, vai vairāk, bet mazāk noteikti ne. Īstenībā ar to alkoholu jau vislabāk var nopelnīt, visvairāk iet divlitrīgie un vodka,» atzīst pārdevēja Maruta. Darbs gan vietējiem esot - pārsvarā gateri. Esot arī, kas pērk dārgāku alkoholu, - jaunieši, kuri atgriežas no darba ārzemēs.
Veikals ierīkots pagasta pārvaldes ēkas kaktā, tādēļ lieki teikt, ka pārdevēja par VM plāniem aizliegt alkohola tirgošanu pašvaldības iestādēm piederošās telpās nav sajūsmā. «Īstenībā jebkurš veikals dzīvo tikai uz tā. Tad jau būs pavisam švaki...» viņa nopūšas.
Atliek vien secināt, ka uzņēmīgajiem Latvijas grādīgā ražotājiem būtu jāsteidz iekarot līdz šim neapzinātā tirgus niša un jāsāk ražot alus arī četru litru pudelēs.