Šonedēļ piezvanīja Nele no Daugavpils un aicināja - brauc šurp, nevar vairs turēt! Kabači aug kā traki. Tas manāms arī tirgū un veikalos: kabaču ir daudz un lēti, mūsējie divreiz lētāki par importētajiem un arī divreiz svaigāki - nav savu vērtīgo jaunību tērējuši garos ceļojumos.
Ar kabačiem es sastapos pamatskolas vecumā. Neatceros, cik lielu platību tie aizņēma dārzā, bet novāktajai ražai paps bija izgatavojis četrus plauktus šķūnītī, tā ka mums bija četri metri pamatīgu, iegarenu un bālganu kabaču. Paps jau no rudens tos sāka cept man ar brāli pusdienām. Tagad nesaprotu, kāpēc, bet mums abiem šie kabači ļoti, ļoti negaršoja. Tā kā paps vakaros godīgi izstāstīja mammai, ko bērni dabūs rītdien ēst, mēs bijām labi informēti, kad ceps kabačus. Tad nu pēc skolas nenācām vis pa taisno mājās, lai gan tās bija kādu kvartālu no skolas, bet visādi vilkām laiku, lai paps aiziet nosnausties pirms sava otrā darba, kas sākās sešos. Ja parādījāmies viņa acīs ārpus parastā pusdienlaika, viņš mūs nekad ar ēšanu netirdīja. Nezinu, kur dauzījās brālis, bet es parasti gāju pie Neles, kur dabūju viņas vecmammas gatavoto ēdienu. Tagad Nele domā, ka toreiz kabačiem nebija citu recepšu un tēvs laikam nelika klāt daudz garšvielu - kā jau bērniem. Nekā citādi mēs nespējam izskaidrot, kā var negaršot kabači, kas taču ir tik brīnišķīgi.
Tie nāk no Amerikas, amerikāņi tos pieskaita pie vasaras ķirbjiem, kurus vajag ēst negatavus atšķirībā no rudens jeb ziemas ķirbjiem, ko var glabāt ilgi un beigās jācērt ar cirvi, jo tie vākti jau nobrieduši, taču līdz pavasarim tiem miza vēl cietē un cietē. Kabači ir balti, dzelteni un zaļi. Zaļos nu jau arī pie mums itāliski sauc par cukini. Kabačiem vajag maz vai nemaz vārīšanas. Tos ēd svaigus salātos vai ar mērcēm. Tos vāra biezeņzupās. Tos ēd ceptus uz pannas kā Spānijā vai Itālijā, grilētus kā citur pasaulē - ar vai bez grilētas gaļas, gareniski vai gredzenos sagrieztus un pildītus ar dārzeņiem, rīsiem, sēnēm vai maltu gaļu, sacepumos ar kukurūzu kā Meksikā, ar Parmas vai citu cieto sieru kā Eiropā, sautējumos kā Francijas ratatujā, picās un pīrāgos, pat cepumos ar šokolādi. Ēd fritētus kabaču ziedus. Gatavo izcili gaisīgu suflē. Kad Anita iedevusi kabaci vedeklai Lienei, tā iesaukusies - ahā, garšīgās pankūkas! Skaidrs, ka garšīgas - vismaz tiem, kuriem patīk arī kartupeļu pankūkas ar skābu krējumu. Mēs pašas ar Anitu viņas dirižabļus ēdām ceptus - papīrbiezuma šķēlēs, kas pārlietas ar krējuma, rīvētu gurķu un ķiploku mērci kā Bulgārijā, Grieķijā, Turcijā. Taču jaunākais manā recepšu krājumā ir kabaču, citronu un ingvera džems. To pagājušogad kopā ar Daugavpilī ražoto tējas sieru pasniedzu māsīcai Mārai un Viesturam. Viņi nevarēja iedomāties, no kā šis vēsais un spirgtais deserts gatavots, taču novērtēja ārkārtīgi augstu. Tā ka jāievāra atkal kāda burciņa džema, lai septembrī varētu iepriecēt Zviedrijas radus un, protams, sevi.