Santa atzīst - tas notika nezināšanas dēļ, jo Donas sfinksi ir ļoti īpaši kaķi. Elīzai pirms trim mēnešiem atkal piedzima kaķēni - divi runcīši un divas kaķenītes. Tagad Santa ar vīru LLU Veterinārmedicīnas fakultātes mācībspēku Agri Zirnīti ir divtik uzmanīga - mazie kaķēni aug griezdamies un gatavojas drīz doties tautās. Jau zināms - viena kaķenīte dzīvos Briselē.
No pirmā acu uzmetiena
Šīs kaķu šķirnes cienītāju vidū labi zināms teiciens - Donas sfinkss ir mazliet suns, mazliet kaķis, mazliet pērtiķis un mazliet bērns. Santa saka - ja pirms desmit gadiem viņai kāds būtu teicis, ka viņas mājās būs sfinkss, viņa smietos pilnā balsī! Savulaik Agris lēma, ka «dzīvniekus neņemsim, jo abi esam gana aizņemti savos darbos». Taču pēc mazas stīvēšanās Agris tomēr piekrita par labu kaķim. Santa atceras: «Es svārstījos starp Skotijas nokareno ausu kaķi un Donas sfinksu. Starptautiskajā dzīvnieku izstādē Ķīpsalā veterinārajā kontrolē man bija jāpārbauda katra dzīvnieka pase un arī pats četrkājainais dalībnieks. Tur bija skoti - pūkaini un mīļi kaķi, un tad nāca Donas sfinksu audzētavas Corallsolare īpašniece Zaiga Strautiņa ar savējiem «citplanētiešiem». Kā paņēmu rokās, tā iemīlējos šajā šķirnē.»
Par sfinksiem klīst leģendas - kaķi esot īsti plikie brīnumi! Pirmoreiz četrkājainie dīvaiņi dokumentos pieminēti tikai 1902. gadā saistībā ar laulātu pāri, kas dāvanā no vietējiem indiāņiem saņēma divus plikus kaķus ar lielām ausīm, izstieptu ķermeni, pātagai līdzīgu asti un mandeļveidīgām dzintarkrāsas acīm. Tā sākās pliko kaķu ēra.
Savukārt Donas sfinksu vēsture tiek lēsta no 1986. gada, kad Rostovas pie Donas pilsētā kāda kaķu mīļotāja no ielas paņēma mazu kaķēnu un nosauca to par Varvaru. Pēc neilga laika kaķēnam augot sāka izkrist apmatojums. Saimniece pat domājusi, ka kaķenei piemetusies kailā ēde, taču drīz saprata, ka alojusies.
1990. gadā Varvarai piedzima trīs kaķēni, un viens no viņiem - Čita - kļuva par pamatu Donas sfinksa šķirnes izveidei. Tagad visā pasaulē pazīstamā kaķu šķirne reģistrēta pavisam nesen - 1996. gadā.
Donas sfinkss ir kaķis ar pretrunīgām īpašībām. Vai tiesa, ka sfinksu var ņemt cilvēki, kuriem ir alerģija pret kaķu spalvu, jo sfinksam nav apmatojuma? Santa oponē: «Ne visai pareizi ir saukt visus sfinksus par plikajiem kaķiem. Dažiem šķirnes pārstāvjiem mati tomēr ir! Vairumam ķermenītis ir klāts ar maigiem matiņiem, kas atgādina persiku pūkojumu. Matiņi ir īsi un grūti pamanāmi. Glaudīt sfinksu ir ļoti patīkami, viņa āda atgādina maigu bērna vaigu, samtu vai velūru. Tomēr ir daži Donas sfinksi, kuri patiesi ir pavisam pliki - bez neviena paša matiņa. Tieši tāda ir mūsu Elīza. Tādiem eksemplāriem piedēvē gumijas tipa ādu. Sfinksi nesagādā rūpes tiem cilvēkiem, kuriem ir alerģija pret kaķu apmatojumu. Taču gadījumā, ja alerģija ir pret kaķa urīnu, siekalām, sviedriem, pret jebkuru šķidrumu, kaut vai asarām, tad arī sfinksi var būt iespējamie alerģijas izraisītāji.»
Jo vairāk krunku, jo labāk
Dzīvnieku izstādēs pie Donas sfinksiem parasti pulcējas daudz apmeklētāju. Vieni «citplanētiešus» iemīl uzreiz, citi ilgi nevar pie tiem pierast. Sfinkss ir aktīvs, ziņkārīgs, apveltīts ar izcilām intelektuālajām spējām, vidēja auguma kaķis. Donas sfinksam ir garas, slaidas kājas, izteikti vaigu un uzacu kauli, mandeļveida acis, lielas ausis un krunkains augums, bet atšķirībā no cilvēka - jo vairāk sfinksam krunku, jo labāk!
Apmatojuma trūkums ļauj pilnībā izbaudīt dzīvnieka ķermeņa plastiku. Donas sfinkss staigā neparasti, sēž karaliski un mazgājas kā cirka akrobāts. Sfinksi ātri iemācās darbus un arī nedarbus. Viņi ir ļoti gudri un zina, kad un ko drīkst vai nedrīkst darīt. Agris smej: «Donas sfinksa īpašniekiem jāzina, ka viņa kaķis vienmēr gulēs gultā zem segas kopā ar savu saimnieku, būs kā mazs termoforiņš, jo vesela sfinksa temperatūra ir 38,5 grādi.»
Donas sfinksi ir ļoti sabiedriski, viņi nemīl vientulību, ļoti pieķeras saviem labajiem cilvēkiem, bet raksturs viņiem ir kā parastam kaķim - lec, ķer, spēlējas, guļ. Agris uzsver kādu Donas sfinksa īpašību: «Parasti saka, ka kaķis ir individuālists, kas staigā, kur pats grib. Donieši ir kā sunīši - ja mājās ir viens kaķis, viņš visu laiku staigā tam pakaļ. Donas sfinksi ir ļoti mierīgi un mīļi, sadusmot šos ir gandrīz neiespējami.»
Pats savus neārstē
Pašlaik Elīzai ir veselīgs un skaists metiens, bet kaķenes pirmais metiens neizdzīvoja. Kas notika? Agris un Santa ir zinoši veterinārārsti - vai kaut kas tika palaists garām? Agris tagad visu skaidro: «Elīza nebija gatava kaķu mātes lomai, un arī mēs nebijām. Nezinājām, ka sfinksa kaķenēm reizēm mēdz būt maz piena, bet Elīzai pirmajā reizē nebija nemaz. Nezinājām arī, ka pirmās desmit dienas, kamēr kaķēniem atveras acis, viņi nevar atrast mātes pupiņu - apmatojuma nav, viss kaķenes ķermenītis ir silts, viņi ieķeras kādā krokā un sūc, tādējādi zaudējot spēkus. Nezinājām, ka mazuļi nemitīgi jāpiebaro. Nezinājām, ka migā visu laiku jābūt 32 grādu temperatūrai. Tā tas viss notika.»
Santa emocionāli papildina Agra stāstīto: «Es savus dzīvniekus vedu uz LLU klīniku. Veterinārārsti saka, ka savējos nedrīkst pats ārstēt, tad parasti kaut kas noiet greizi. Man arī par savējiem sakāpināts uztraukums, ieslēdzas emocijas. Tagad jau pašiem bija pieredze, palīdzēja un nomierināja gan kolēģi, gan LKF un kaķu kluba Felimurs prezidente Vija Klučniece.»
Visiem Elīzas bērniem šajā metienā vārds sākas ar L burtu - La'Luna, La'tartilla, Lemerlin un Lemur, visiem četriem arī audzētavas «uzvārds» Corallsolare. Bija klusa doma kādu no kaķēniem paturēt sev, kamēr vēl visi nav aizrunāti, bet - varbūt tagad paņemt Skotijas nokareno ausu kaķi? Tad Santas sapnis būs realizējies pilnībā.