Kā pie jums atnāk idejas grāmatām?
Idejas man piespēlē reālā dzīve. Grāmatās attēlotie notikumi un tēli ir radušies, iedvesmojoties no īstiem cilvēkiem un piedzīvojumiem. Ar grāmatu starpniecību cenšos paust arī savu pārliecību par dzīvi. Daudzi rakstnieki savas problēmas risina, uzliekot tās uz papīra. Es rakstu bērniem un vienmēr domāju par to, kā manis rakstīto uztver mazais lasītājs, bet tas nenozīmē, ka man būtu kādi kompleksi rakstīt arī pieaugušo auditorijai.
Kaut arī rakstu galvenokārt garstāstus, kas nav liela apjoma darbi, gatavošanās darbs mēdz aizņemt pat pāris gadu. Veicu piezīmes, vācu faktus, idejas sižeta pavērsieniem. Kad jūtu, ka stāsts ir nobriedis un man ir kādi pāris mēneši brīvs laiks, ko veltīt galvenokārt rakstīšanai, top grāmata.
Kādus savas dzīves piedzīvojumus esat iedzīvinājis grāmatās?
Manuprāt, bērnība ir tik nozīmīgs dzīves periods, ka ar tajā piedzīvoto pietiek visam mūžam. Rakstnieks katrā savā grāmatā ieliek ko sev svarīgu!
Kādas bija jūsu bērnības iemīļotākās grāmatas?
Manas pirmās atmiņas saistās ar to, ka mamma lasīja priekšā latviešu tautas pasakas no krājuma Zelta tīnīte ar Kārļa Sūniņa brīnišķīgajām ilustrācijām. Manuprāt, tam, kā ilustrēta grāmata, ir liela nozīme, un priecājos par to, ka manam stāstam Nekrietnais Alfrēds ļoti paveicies ar vizuālo noformējumu, par ko mākslinieks Reinis Pētersons šogad saņēma Jāņa Baltvilka balvu literatūrā un grāmatu mākslā.
Kad pats sāku lasīt, mani aizrāva latviešu tautas teikas, patika Alekseja Tolstoja darbs Zelta atslēdziņa, Margaritas Stārastes Zīļuka pirmais izdevums un Astridas Lindgrēnes darbi.
Vai zināt, kādi stāsti vislabāk patīk bērniem?
Dažādā vecumā mazajiem lasītājiem ir dažādas intereses. Cik atceros no laika, kad auga mani bērni un novēroju arī pie saviem mazbērniem, interesants ir vecums, kad mazie vēl īsti nemāk lasīt, bet interese par literatūru jau ir. Šajā laikā bērni mēdz sacerēt brīnišķīgus dzejoļus un stāstus, un lieliski, ja blakus ir gudri pieaugušie, kas tos var piefiksēt rakstiski. Pašiem mazākajiem labākā literatūra ir folklora, skaitāmpantiņi, mēles mežģi, kas gan izklaidē, gan attīsta.
Vecāki un skolotāji mūsdienās bieži vien sūdzas, ka bērni vairs nelasa grāmatas. Kā ieaudzināt lasītprieku?
Domāju, ka lasīšana nāk kā tradīcija no ģimenes. Jāsāk agri lasīt priekšā bērniem. Varbūt pat nav tik liela nozīme sižetam, kā lasīšanas rituālam pašam par sevi. Kopīga lasīšana veido kopīgas sajūtas, piedzīvojumus. Brīnišķīgi, ja arī vecāki lasa priekšā viens otram! Bērns to dzird un saprot, ka lasīšana ir jauks laika pavadīšanas veids.