Proti, pamanījuši, ka apsargi mēģina nomierināt un apsēdināt vietās dejot gribošos «sēdošā» koncerta apmeklētājus, abi rokmūzikas klasiķi pēc pirmās dziesmas palūdza apsargiem neierobežot cilvēku vēlmes doties priekšā. Abi tādējādi šodien atgādināja savu dumpiniecisko izcelsmi, parādot attieksmi pret pirmajās rindās sēdošajiem dārgo biļešu īpašniekiem, kuriem līdzīgo virzienā Sex Pistols ikona Sids Višess no skatuves reiz raidīja lodes filmā The Great Rock'n'Roll Swindle...
Kā nekā Nikam Keivam ir pankroka saknes, bet Boriss Grebenščikovs jeb B. G. ir cēlies no Ļeņingradas hipijiem, kuri pat varēja ne pret ko necīnīties, bet Padomju Savienībā tik un tā bija nevēlami, jo par daudz interesējās un arī citos sēja interesi par šeit tik nevēlamo rietumu rokmūziku.
Viss notiek galvā
Kaut koncertā netrūka brīvu vietu, pārcelšanās no Kongresu nama uz Arēnu Rīga sevi attaisnoja, jo koncerts bijis iecerēts kā kustīgs, skaļš un brīvs. Lielās telpas dēļ radās pat kaut kas līdzīgs brīvdabas koncerta atmosfērai («Ja radās tāda sajūta, ka spēlējām bez jumta, ir patīkami to dzirdēt. Mums patiešām tā jau sen vairs nav…» - B.G.), un lielā mūziķu pulka (kopā desmit) brīvā rosīšanās pa skatuvi brīžiem patiešām radīja iespaidu, ka nekas iepriekš nav strikti sadalīts - kurš kurā mirklī ko spēlēs, kad atstās skatuvi, kad atgriezīsies. Pūtēju trio brīžiem vienkārši atrodas uz skatuves, bet nespēlē, basists arī maina elektrisko kontrabasu pret basģitāru atkarībā no izjūtas, par krievu roka seksa simbolu Grebenščikova nosauktais allaž atraktīvais perkusionists Šars sākumā pat dabū rauties divās frontēs - te savā perkusiju darbnīcā, te pie tradicionālā roka bungu komplekta, kura saimnieks bundzinieks neparedzētu iemeslu dēļ nokavēja koncerta sākumu.
Ievadošā dziesma Žeļeznodorožnaja voda ir piemērotākā no Aquarium klasikas šāda jubilejas koncerta ievadam, un tālāk sekojošais repertuārs, ja var ticēt pašu mūziķu apgalvojumam, kārtojas pats no sevis. Lai saliktu koncerta programmu, B.G. nekad neesot nepieciešamības iet cauri saviem neskaitāmajiem ierakstiem un atsvaidzināt atmiņā kaut ko no pagātnes. «Viss notiek galvā. Es ļoti labi atceros visu, kas bijis pirms trīsdesmit trīsdesmit pieciem gadiem. Uz skatuves tu ņem ģitāru un skaties, kas skan pareizi un kas ne. Par pirmajām vienpadsmit dziesmām mums nebija ne jausmas, ko spēlēsim. Kad esi noskaņojies uz kāda konkrēta viļņa, tad dziesma skan pati un tu to dziedi, nedomājot, kāda būs nākamā frāze. Tu neizpildi iepriekš apgūtas instrumentu partijas, bet to, ko jūti, ka tagad ir jāspēlē. Dziesmas sakārtojas pašas. Tas, kas dzirdams ierakstos, pakāpeniski mainās, un dziesmas dzīvo pašas savu dzīvi,» jautāts par dziesmu izvēli, saka B.G. Tāpat vadīšanās pēc noteiktu hitu popularitātes un publikas atsaucības nekad neesot kritērijs dziesmu izvēlē: «Neatceros nevienu gadījumu, kad mēs būtu spēlējuši to, ko grib publika. Viss notiek pēc manām sajūtām: kaut kādas dziesmas šai konkrētajai dienai ir piemērotas, bet kaut kādas būs liekas un dažas nepatiesas. Svītrojot ārā liekās un nepatiesās, paliek tās, ko var spēlēt šodien. Un tās būs gan jaunās, gan vecās, kas kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ pēkšņi kļūst mūsdienīgas. Piemēram, 19. maijā Maskavā es domāju atcerēties dziesmu Lietus zagļi/Ukravšije goždj, kas ir no 1981. gada albuma Akustika, kuru kopš tā laika neesam spēlējuši, bet tagad tā dīvainā kārtā sakrīt ar politisko situāciju, un tu saproti, ka esi uzrakstījis dziesmu par šodienu, to nemaz nezinot.»
Vajag ar ģitāru sēdēt ilgi
Vai B.G. joprojām rodas daudz jaunu dziesmu? «Nē! Veselu gadu - nevienas pašas! Pēdējo dziesmu esmu uzrakstījis augustā. Tas ir ļoti mokoši, bet tagad mums ir tāds periods, kad fiziski nav laika. Visam ir savs laiks - laiks izmētāt akmeņus un laiks tos atkal vākt kopā. Lai rastos dziesmas, vajag apsēsties kādā vietā ar ģitāru un sēdēt ilgi - vismaz divas trīs nedēļas, un tad kaut kas sāk nākt ārā.»
Koncerta ilgums ir turpat trīs stundas, bet nedzirdēto dziesmu vēl gana, un rodas iespaids, ka Aquarium dalībnieki paši nezina, kad un ar ko tas viss beigsies, kaut ikvienam ir skaidrs, ka kaut kad tam jānotiek. Kad jau ieslēgta fona mūzika, publika sauc pēc vēl. Dažs pēc ieraduma kliedz «atkārtot, atkārtot», dažs «Borja, Borja…» Tradicionālā piedeva Viktora Coja Mama anarhija šoreiz izpaliek.
«Dažreiz spēlējam pārāk ilgi. Vakar bija ļoti garš koncerts. Negribējās vairs mocīt cilvēkus. Man ir viens salīdzinājums, kas vienmēr darbojas. Ja jauns cilvēks mīlējas ar meiteni, viņš neskatīsies pulkstenī, cik viņam vēl atlicis laika. Viņš to dara tik ilgi, cik vajag. Arī labs koncerts ir tik garš, cik vajag,» saka B.G., jau sapakojis savas mantas melnā busiņā, kas Aquarium tūliņ vedīs uz Lietuvu, kur paredzēts nākamais koncerts. Vai Aquarium Rīgā atkal gaidāmi nākamajā pavasarī? «Ja es to zinātu! Es ceru, ka notiks kaut kas tāds, ko nevaru pašlaik prognozēt, un mēs te atgriezīsimies jau rudenī ar citu programmu.»