Pēteris Stradiņš mazināja viņas ciešanas. Klusa un mierīga ir Ludmilas Azarovas aiziešana, tikpat rimta un neuzkrītoša kā tie mūža gadi, kas pavadīti pasaulē, bet noteikti un dziļā pārliecībā apliecinot savu mākslinieces dzejasvārdu un cilvēka stāju. Tie ir cieta rakstura un mīļas sirds cilvēki - pa tēva Timofeja Azarova līniju Ludmila nāca no slāviem jeb krieviem, pa mātes Emmas Dimpēnas - no baltiem jeb latviešiem. Avoti, iztekas, to sazarotie ceļi un dzīslas, pa kuriem plūst, sprostojas, izlaužas dabas lielumi un parādības, zāle, zvēri un putni, cilvēki, ciltis un tautas, viņu atšķirīgās un kopīgās valodas - tas viss aizrāva stalto ziemeļnieci. Aksiomātiski vienkārša un reizē pārsteidzoša ir dzejnieces atklāsme par daudzu dziesminieku tik dūdojoši apmīlēto dzintaru. Ludmila Azarova dzejolī Jantarj runā gandrīz prozā: «Kogda rodilas ja/jei bilo sorok miļļionov ļet, Kogda ja umru/, jei budjet sorok miļļionov ļet.»
Un tomēr - šodien arī dzintars ir kļuvis par 77 Ludmilas gadiem bagātāks. Varbūt dzintaram tas nav daudz, bet mūsu kultūrai gan. Jāteic - tas ir vēl nenosvērts lielums. Vajag nomirt, lai par to sāktu domāt.
Piedzimusi Maskavā 1935. gada 11. aprīlī, dažus karalaika gadus nodzīvojusi Novosibirskā, viņa 1945. gadā ierodas ar «dzērves spalvu zīmētā pilsētā» Rīgā, te arī beidz filoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Te, Johana Kristofa Broces ar lielu mīlestību reiz pētītajā zemē, dzejniece atdod savu mūžu literatūrai un literāram darbam. Ojāra Vācieša kolēģe, atdzejotāja, sevi cienošs lielā dzejnieka balsts, jo ir arī viņa dzīvesbiedre. Mīlestībai divu dzejnieku mājās ir saasināta, varbūt afektēta muzikālā dzirde tālu Visumā: «Čāri latišskih nazvaņij/, Čūdo serebrjannih slov/. Slovno fragment zakļinaņij/, pamjatji sņjatij zasov/.» Un: «Kak starina napisala/, Mi povtorjajem i pustj/: Sigulda, Smiltene, Sala/, Slovno stihi naizustj/.»
Stiprais latviskais akcents, mantots no mātes, latviešu valodas skolotājas Emmas Dimpēnas, kļuva par gandrīz maģiski neatvairāmu mudinājumu izrunāt, izteikt, izraudāt un izdziedāt gan jau atklātās, gan vēl valodas reibinošajās dzīlēs bezgalīgi atrodamas iespējas - gan ikdienas runā, gan dzejā un citos tās paveidos - prozā, dramaturģijā... Siļnij latišskij akcent - Ludmilas Azarovas dzeju krājums ar šādu virsrakstu varēja rasties tikai šeit un tikai krievu valodā. Ģeogrāfiskā, vēsturiskā, sociālā, demogrāfiskā, ģenētiskā un, manis pēc, politiskā magnētismā izveidojās, tēlaini runājot, tāds molekulārais režģis, kas mūsu zemapziņā reģistrējās kā stiprs latvisks akcents. Gadiem ejot, mēs redzam, ka mūsdienu globalizācijā šis «režģis» kā kods noder jebkurai tautai, kurai tīri objektīvi nākas konkurēt ar pasaules meganacionālām mēlēm. Ludmila Azarova uzskatīja, ka tautu pretnostatīšana ir propaganda. Nesenais referendums par valodas statusu Latvijā, protams, nebija nekas vairāk kā juridiski pamatota politiska propaganda. Ludmilas Azarovas dziļi emocionālā lirika ar latvisko akcentu gigantiskajā dzintara iežu pastāvēšanas resursā laikam gan būs liekama blakus (baidos saukt uzvārdus) pašu nozīmīgāko Latvijas dzejnieku un akadēmisko zinātnieku devumam.
Ludmila bija ragana. Mēs vienubrīd ar Vāciešu ģimeni bijām tuvos draugos. Man atvilktnē stāv vesels krājums Ojāra vēstuļu. Te rindas no divām 70. gadu beigās: «Cienītie: Baiba, Kriš, Jāni - jun. un Jāni - sen! Krišs bez vecāku atļaujas sauc vienu krievieti un vienu latviešu onkuli pie sevis. Kongresu gaismā tas ir visai progresīvi, bet patologa biedra (...........) gaismā tas nav tik vienkārši. Šie - Azarova un demokrātiskais Vācietis - jau sen taisās to darīt, bet ir politiski motīvi. Azarova, Ludmila Timotiņa meita (krieviski - Timofei), ir dzimusi Maskavā pie Kremļa un no bērna kājas lūkojusies nedziestošajā logā. Tagad, dabiski, viņa gaida norādījumus no turienes. Vācietis, Ojārs Otto d., ir malēnietis, un šī partija ir tikpat konstruktīva kā ustaši Dienvidslāvijā. Kaujinieciskuma ziņā tur nedaudz atpaliek vienīgi no pašiem latgaliešiem. Tāpēc arī b. Vācietis naktīs guļ ar galvu uz ziemeļaustrumiem un paretam izdveš malēniešu kaujas saucienu - «namurkši!»»
Un mazliet vēlāk citas vēstules noslēguma rindas pēc ciemošanās pie mums: «Vēlreiz paldies jums visiem par siltību jūsu rezidencē un glauno nobraucienu gar jūru. No manis un manas raganas. Oj.»
Ja jau «ragana», tad par vēl vienu svarīgu Ludmilas un viņas kolēģu darbību Latvijā. Padomju laikos šeit dzīvojošo krievu literātu aicinājums un maize bija latviešu dzejas atdzejošana krievu valodā (tagad gandrīz izsīkusi nodarbe). Šīs mūsu krievu kolēģu pūles sasniedza cienījamu rezultātu - desmitiem tūkstošiem dzejas grāmatu koptirāžā. Tā bija tāda kā dzejas kultūras pārņemta sekta - viņi bieži pulcējās kopā, arī mēs pie viņiem gājām. Tur bija Ludmila Azarova, Irina Cigaļska, Irina Čerevičņika, Leonīds Čerevičņiks, Lidija Ždanova, Viktors Andrejevs, Roalds Dobrovenskis, vēl citi. Viņi atdzejoja tā laika latviešu dzejniekus un arī pirmskara Latvijas autorus. Tulkotāju pudura afektācijā uzrakstīts «raganas» Ludmilas Azarovas dzejolis par «pagānu svētkiem» ar nosaukumu Dzejnieku tulkotāju svētki, kurš uzskatāms par miniatūru lugu ar dialogiem starp dažādu tautību tulkotājiem un viņu runas akcentiem, tur ir bulgāru, igauņu, gruzīnu, krievu, latviešu tulkotāju diskusija, kuru noslēdz kāda slavena Vārdnīca: «... stoļetijem raņše obrusevšij i obostrjonnij sluh datčaņina Daļja uže ulovil narodnoje imja, i kļukva jestj žuravļina tože, i vsjo eto čjornim po belomu.» «I prazdņik jazikovedov poistiņje jazičeskij prazdņik.»
Arī tā dzejoja mūsu mīļā ragana, meklēdama dažādās valodās vārdu «dzērvene» un atrazdama to pārkrievotā dāņa Vladimira Dāla saasinātās dzirdes uztverē. Pagāniem tulkotājiem tie ir bijuši lieli svētki. Visu mūžu Ludmila Azarova meklēja un spodrināja vārdu, stiprinādama mūs.
Izsakot līdzjūtību visai Vāciešu ģimenei, lai mierinājumu nes dzejnieces milzu devums gan Jums katram, gan visai mūsu nācijai.
No Latvijas Rakstnieku savienības
Jānis Peters
Atvadīšanās no dzejnieces Ludmilas Azarovas (Vācietes) sestdien, 26. maijā, plkst. 11 Krematorijas Lielajā sēru zālē.