Kino Eirovīzija
Iespējams, ka tieši «mazvērtības sajūta» bija tā, kas XX gs. 80. gadu izskaņā kļuva par impulsu dibināt EK - tās pirmais idejiskais līderis bija zviedru režijas ģēnijs Ingmars Bergmans, kurš kopā ar 40 domubiedriem 1989. gadā nodibināja Eiropas Kino asociāciju, kas divus gadu vēlāk pārtapa par Eiropas Kinoakadēmiju. Tieši EK, kas patlaban apvieno vairāk nekā 2300 Eiropas kinematogrāfistu, ik gadu piešķir balvas, kas iecerētas kā alternatīva amerikāņu Oskaram. (Savulaik balvu dēvēja par Fēliksu, to saņēmusi arī Ivara Selecka dokumentālā filma Šķērsiela, patlaban balva ir «anonīma»). EK balvas pasniegšanas ceremonija ir ceļojoša. Katru otro gadu tā notiek Vācijā - EK mājvietā -, pārējo laiku ceremonija ceļo - kā sava veida kino Eirovīzija, kalpodama par Eiropas kino mārketinga instrumentu.
Salīdzinājums ar Eirovīziju nav pārspīlēts - pēdējos padsmit gadus EK ceremonija tiek veidota kā vērienīgs pasākums, režisēts īpaši TV translācijas vajadzībām, kaut, protams, zālē sēž arī publika - Akadēmijas biedri, viesi, sponsori u. c. To pārraida visā Eiropā. Latvija, protams, parasti «izceļas», to ignorējot, - šogad gan to rādīs LTV ar nedēļas nobīdi. Izņēmums nebūs arī Tallinas centrā kompleksā Solaris notiekošā ceremonija, kuras budžets (pēc neoficiāliem datiem) ir ap diviem miljoniem eiro (puse no tā tradicionāli jāsedz pilsētai, kas uzņem EK ceremoniju, - šoreiz Tallinai).
Kanons un Igaunija
Ceremonijas dramaturģija parasti turas pie «kanona», ko izstrādājuši amerikāņi ar Oskariem. Igauņu producente Tīna Loka sarunā ar Dienu uzsver, kas ir cīnījusies līdz nervu sabrukumam, lai šā gada ceremonija atkāptos no vidējā standarta, kādu tradicionāli vēlas EK un tās vāciskais menedžments, un paspilgtinātu nacionālo, igaunisko elementu. «Protams, Eiropas Kinoakadēmija parasti vēlas realizēt savas ieceres, izmantojot tās pilsētas naudu, kurā šī ceremonija notiek. Ja man nebūtu izdevies izcīnīt, ka ceremonijā būs arī igauņu kino un kinematogrāfistu klātbūtne, man droši vien pēcāk nāktos no Igaunijas emigrēt,» ar rūgtu ironiju saka T. Loka. «Pasākuma izmaksas ir lielas, arī Igaunijā ir dramatiski samazināts budžets kultūrai, un, protams, arī mums bija dilemma, vai valsts budžeta naudu vērtīgāk ir ieguldīt filmu ražošanā vai ļoti dārgā ceremonijā,» saka T. Loka. Tomēr viņa uzsver, ka ideālā gadījumā šāds pasākums ir nenovērtējams ieguldījums gan Igaunijas nacionālā kino, gan arī Igaunijas, īpaši Tallinas, reklāmā Eiropas mērogā.
Jāpiebilst, ka EK ceremonija kļūs par varenu akcentu Tallinā notiekošā starptautiskā kinofestivāla Melnās naktis/ Black Nights izskaņā. Festivāls, kurā līdzās starptautiskam konkursam ir arī Baltijas filmu konkurss, pamazām kļuvis par dominējošo starptautiskās kinodzīves notikumu Baltijā, diemžēl atstājot Latviju ar tās kinofestivāliem zaudētājas pozīcijā.
Ilūzija pārspēt Oskaru?
Vai ideja spēkoties ar Amerikas kinoindustrijas globālo publicitātes mašinēriju nav a priori naiva? Jautājums nevilšus «uzprasās», ik gadu pārlūkojot EK balvai nominēto filmu sarakstu, kurā nosaukumi, ko atpazītu plaša publika, sastopami ļoti reti. Šis fakts uzrāda nevienu vien Eiropas kino problēmu - arī sadrumstalotību un nespēju izdzīvot brutālajā konkurencē ar Holivudas filmām, kas orientētas uz plašu patēriņu.
Izņēmums nav arī šā gada EK balvai nominētās labākās filmas - no sešām Latvijas kinonomā bijušas tikai divas: joprojām kinoteātrī Rīga skatāma Fatiha Akina Virtuve dvēselei un skandalozā Francijā mītošā, Polijā dzimušā, no Holivudas izraidītā Romāna Polaņska Rēgu rakstnieks ar Pīrsu Brosnanu un Jūenu Makgregoru, kuru, iespējams, daudzi vispār uzskatīja par «Holivudas filmu». Pārējām kandidātēm uz labākās filmas godu - poētiskajai turku filmai Medus (Turcija, Vācija), politiski aktuālajai Libānai (Izraēla, Francija, Vācija), melodramatiskajai Noslēpums viņu acīs (Spānija, Argentīna), garīgajai Par cilvēkiem un dieviem (Francija) nokļūt līdz Latvijas kinoteātriem nav cerību. Tomēr visas šīs filmas ir rādītas Eiropas svarīgākajos kinofestivālos Berlīnē un Kannās, visas ir savdabīgi, spilgti autorkino projekti.
Nepieciešama vienojoša balva
Arī šī iemesla dēļ Eiropas kino nepieciešama vienojoša balva, kopīgi kritēriji un «fokuss», kas mēģina apvienot sadrumstaloto, dažādās valodās runājošo Eiropas valstu kino. Tā izejas pozīcijas ir daudz neizdevīgākas nekā Holivudai: Eiropas kino ir sadrumstalots, tas «necirkulē» pa dažādām Eiropas valstīm - nav noslēpums, ka Vācijā neviens ķinīšos nerāda Latvijas vai Igaunijas filmas, viņi nezina mūsu zvaigznes, mēs - viņējās, arī vācu filmas Latvijā ir reta parādība, tas pats attiecas arī uz daudz lielāku Eiropas valstu kinematogrāfijām. Protams, ir daži izņēmumi - lielās Eiropas kinematogrāfijas, piemēram, Francija, spēcīgie Eiropas autori, piemēram, spānis Pedro Almodovars u. c., kas ir pazīstami ārpus savas valsts robežām, taču līdz globālai popularitātei masu auditorijā arī viņiem ir tālu. Savā ziņā Eiropas kino ir kā krāsainu stikliņu grēda, kuras glītā mozaīkā mēģina sakārtot ne tikai šī kino eksistencei tik būtiskā kinofestivālu aprite, bet arī EK balvu ceremonija.
Balva Tallinā tiks pasniegta 17 (!) nominācijās, arī gada atklājumam - labākajam debitantam (nominē un piešķir starptautiskā kinokritiķu asociācija FIPRESCI), kā arī Eiropas skatītāju balva Peoples' Choice Award, ko noskaidro balsojumā. Tajā bija aicināti piedalīties arī Latvijas skatītāji.