Pie Juke radīšanas darbojušies sevišķi apsēsti gēnu frankenšteini, jo sporta auto un džips tajā sakrustoti ar kādu abinieku. Pamatlukturi izskatās pēc miglas lukturiem, bet tie, kas izskatās pēc pamatlukturiem, ir «gabarīti» un «pagriezieni». Turklāt tie uzrāpušies tik augstu uz motora pārsega, ka ir skaidri saskatāmi no vadītāja vietas. Līdz šim gandrīz vienīgais auto, kura vadītājs spēja saskatīt pats savas gabarītlampas, bija G klases Mercedes, kur šādam risinājumam ir funkcionāla nozīme. Tā ir vieglāk apzināt automašīnas gabarītus. Nissan vaboles gabarītus drīzāk palīdzētu aptvert izstiepti taustekļi. Juke ir vienīgais auto, kurā vadītājs pie stūres redz pats savas automašīnas dibenu, vismaz daļu no tā.
«Skābe» vai gotika?
Diez vai pragmatiskais Nissan gribējis radīt suni, ko luncina paša aste. Mazo pilsētas džipu segments jau sen prasīties prasījās pēc kaut kā nepieradinātāka par Suzuki Jimny. Atšķirībā no Mini Countryman, kurā atražots sevi jau atpelnījis dizains, Juke izskatās pēc fantastiska konceptauto un tāds arī ir, jo fināla produkts ir ārkārtīgi līdzīgs prototipam Nissan Qazana. Tas, ka ne visi ir gatavi eksperimentālam auto, ir saprotami, lai gan Juke «opozīcija» daiļrunībā ir nepārspējama. «Priekša ir sliktāka par Ssangyong Rodius pakaļu,» klaigā kāds brits, bet kāds cits tepat Latvijā domā, ka «auto dizainu veidojuši LSD salietojušies teletūbiji». Publikas reakcijas esence atrodama kādā Apvienotās Karalistes forumā: «Ar visu cieņu pret koncepciju, tehniku un cenu man no rītiem būtu bail iziet pagalmā, kur uz mani lūr šī gargolija*.»
Vieglam rallijam
Kad kaislības ap Juke izskatu rimušas un zooloģiskie salīdzinājumi izsīkuši, atklājas, ka tas der arī braukšanai. Juke var dēvēt par mazo Qashqai. Motoru un piedziņu izlase ir līdzīga, tikai izdalīta ar iedomātu koeficientu, kas saistīts ar automašīnas izmēriem. Taču šī teorija sabrūk kā kāršu namiņš, iepazīstoties ar Juke dārgāko modeli, kam ir modernākais Nissan 1,6 litru turbmotors ar 190 ZS jaudu un spicu pilnpiedziņu, kas imitē modē nākušā vektoru diferenciāļa darbību. All Mode 4x4-i sistēma pārdala griezi ne tikai starp asīm, bet arī atsevišķi pakaļējiem riteņiem. Tomēr par Mitsubishi Evo šī ūdensvabole nav kļuvusi, turklāt pilnpiedziņa pieejama tikai kopā ar variatoru, kas daudziem joprojām nepatīk. Un tad vēl cena - 17 tūkstoši latu. Ņemam priekšpiedziņu ar manuālo kārbu. Cita lieta! Motora jauda joprojām šķiet mazāka nekā uz papīra, toties ātrumkloķis atrodas tik augstu attiecībā pret sēdekli, ka sajūtas ir kā mazā rallija mašīnā. Vēl tikai vajadzētu vertikāli iespraustu stāvbremzes sviru, un varētu parādīt velnu tam Mini, kurš sadomājis kļūt par WRC rallija mašīnu. Ja tādu nodomu nav, derēs arī parastais 1,6 motors vai 1,5 l dīzelis no Renault.
Piektais elements
Ja pieņem, ka Juke radīšanā piedalījušies GT-R, Pathfinder, lunahods un varde, tad salonā atklājas piektais elements. Viduskonsole izveidota motocikla bākas formā (un tā arī nokrāsota, trūkst tikai durka racing uzlīmes). Spidometrs un tahometrs izskatās pieskrūvēti instrumentu panelim, nevis ieskrūvēti tajā, tāpēc viegli iztēloties abpus panelim «ragus» ar gāzes rokturi un sajūgu. No Infiniti aizgūtā stūre regulējas tikai pēc augstuma, taču tas netraucē. Turklāt blakus ir kas svarīgāks. Nospiežot D-Mode pogu panelī, klimata kontroles bloks pārlec uz lidojuma vadības režīmu. Ārkārtīgi krāsainā displejā grādu vietā parādās pārslodzes un turbospiediena grafiki. Mainot režīmus, mainās atsaucība gāzes pedālim, piemēram, pārejot no Sport uz Eco, liekas, ka kāds atslēdzis strāvu. Dators gan pārsvarā izklaidē pasažierus, jo vadītājam braucot tajā nav ērti skatīties. Ja salonā ir vairāk par divām personām, var manīt, ka Nissan Juke tomēr ir mazs. Aizmugurē pasažieriem «nāk virsū» jumts, un arī priekšā ne vienmēr var iekārtoties pēc sirds patikas. Piecatā ar Juke braukt jau ir grūti. Bagāžnieks ir atbilstoši neliels, taču to var ērti paplašināt uz pilnīgi līdzeni nolokāmu sēdekļu rēķina.
Maksa par uzdrīkstēšanos
Juke jau ir savi fani, kas neņem galvā konservatīvo paļāšanu. Tomēr, kad pirmā sajūsma norims, paliks tikai automašīna, ar ko jābrauc katru dienu. Dators ar G-Force apniks pēc nedēļas, un jācer, ka tad būs pierasts arī pie lētas plastmasas un neizteiksmīgas stūres iekārtas. Būs pierasts arī pie izvērstā aprīkojuma. Lai gan Nissan dīleri paši nav tikuši skaidrībā par populārākajām komplektācijām, zināms, ka pavisam «plikus» Juke neviens nepērk. Un droši vien nepirks arī, jo bāzes izpildījumi vajadzīgi tikai iestādēm, bet grūti iztēloties konkursu ar nosacījumu: «Meklējam pilnpiedziņas mutantu ar ļaunuma pogu, kas paslēpta kondicionierī». Vēl Juke braucēji ātri pieradīs, ka var atļauties vairāk nekā vieglo auto īpašnieki, jo guļošie policisti, bedres un apmales tam nav problēma. Pagaidām grūti pateikt, vai piepildīsies Nissan optimistiskās prognozes par Juke vērtību otrreizējā tirgū, kas būvētas uz Qashqai pieredzi. Noturīgāka interese parasti ir par vienkāršāka izskata automašīnām. Negribas, lai Juke piemeklē tādu «kvazimodo» kā Fiat Multipla, Renault Avantime vai Pontiac Aztec liktenis. Un tā nenotiks, kamēr vien cilvēki par jocīgo Nissan domās līdzīgi šim lasītājam: «Vai man patīk Juke? Nē, nepavisam, bet prieks, ka tāds eksistē!»#