Jau dienu pirms pārvērtībām man piezvana stiliste Anna Kustikova. Viņu interesē mani parametri un aptuvenais stils. Es kategoriski saku - neko puķainu, raibu, svītrainu, rūtainu mugurā nevilkšu. Mana krāsa ir melnā, varu vien pieļaut kādu aukstā toņa variantu. Mani parametri ir 175 cm, 78 kg, iespējams 14. vai drošāk 16. apģērba izmērs. Anna iesaka arī pašai paņemt līdzi kādu mīļāko apģērba gabalu.
Nākamajā pēcpusdienā (no rīta ne, lai acis nav aiztūkušas) ierodos Oļega Zernova studijā ar maisu savu drēbju. Lai kā meklēju skapī, visas līdzpaņemtās blūzes, jakas un svārki, arī kurpes ir melnā krāsā. Anna taktiski klusē un uz stundu pazūd. Sapratu, atnestais neder, veikalā jāsameklē kaut kas cits.
Vispirms Oļegs Zernovs mani izved uz Brīvības ielas un fotografē tādu, kāda esmu atnākusi. Man tas bija visvieglākais uzdevums šajās pārvērtībās. Pēc minūtēm divdesmit nokļūstu vizāžistes un frizieres Anastasijas Kobrinskas rokās. Viņa ar skatu mani novērtē, atlaiž vaļā copītē saspraustos matus un saka - Babete! Man tikšot veidota Brižitas Bardo 60. gados radītā populārā ekrāna tēla Babetes frizūra! Anastasija mani nosēdina pie spoguļa un sāk gleznot manu seju: «Sākam ar pamatu, tad iezīmējam reljefu, nodefinējam uzacis, pavērojam, cik dziļi gribam nosēdināt acis, ko gribam izcelt. Gar skropstu līniju mums ir tumšākas vietas, lai skaista strelka, nokrāsojam skropstas, uzliekam vieglu dūmaku. Uz kustīgās plakstiņa daļas arī liekam mazliet gaišo toni, lai acis vizuāli izvilktu ārā. Uz vaigiem uzliekam vieglu sārtumu rozīgā persiku tonī ar mirdzošām daļiņām, vēl lūpu zīmulis, lūpu krāsa (ievēroju, ka Anastasija manu apakšējo lūpu padarīja mazliet platāku) un lūpu spīdums. Spogulī pretī veras nepazīstama, gluži glīta seja ap gadiem piecdesmit. Kad viss, ko vajag, ir nosēdināts, iezīmēts, izcelts, izvilkts, pamanu, ka pazuduši mani peļu vaidziņi un asās rievas pierē un ap degunu.
Ķeramies pie frizūras. Anastasija sadala matus šķipsnās un sāk tās uzkasīt. Esmu tuvu ģībonim, jo pirmo un, man šķita, pēdējo reizi ļāvu frizierei uzkasīt matus savā kāzu dienā 1971. gada 17. jūlijā. Toreiz, ieraugot mani safrizētu, nākamais vīrs teica - vai nu tu to ērkuli tūlīt izķemmēsi, vai nekur neiesim. Laulības tomēr notika, bet kāzu naktī Jaunatnes teātra kopmītņu tualetē, sēžot uz vannas malas, jaunais vīrs lēja man uz galvas kaut kādu šampūnu, un es mēģināju matus izķemmēt! Toreiz devu sev solījumu - nekad vairs! Taču, rau, pēc četrdesmit gadiem atkal ar šausmām veros uz uzkasītu ērkuli. Kad Anastasija matus sakārto, saskatu sejā attālu līdzību ar toreiz visu meiteņu dievināto Babeti.
Mani pārņem Anna. Viņa saudzīgi izturējusies pret kategoriskajiem norādījumiem un sagādājusi fotosesijai baltu krekla blūzi un melnu mākslīgās kažokādas vestīti: «Balta krāsa atsvaidzina, V veida izgriezums pagarina kaklu. Melns tēlu padara elegantu, bet, tā kā esat radoša personība, kažokādas vestīte komplektam noņem oficiālo noskaņu.» Kaklā man tiek uzliktas divas vienādu pelēki melnu kreļļu virtenes. Saprotu - lai noslēptu kakla grumbiņas. Savu mūžu pati neko tādu nebūtu darījusi!
Oļegam Zernovam tiek paziņots, ka esmu gatava. Viņš ilgi liek gaismas, man padusēs griež baltā kreklblūze, toties priecājos, ka silda vestīte, jo studijā ir pavēss. Gaismas uzstādītas. Oļegs īsi komandē - lūdzu, skatieties šeit - vienkārši, sirsnīgi, tagad milimetru augstāk, pa kreisi, pa labi! Degunu uz šo pusi, galvu - uz otru, kaklu nestiept, pieri nevilkt grumbās, panāciet solīti uz priekšu, nē, divus atpakaļ! Mēģinu koordinēt kustības, lai vienlaikus izpildītu visas komandas. Kad nodziest gaismas, nopriecājos, ka fotosesija beigusies. Taču, ak Dievs, Oļegs paziņo - šis bija izmēģinājums! Tagad sāksim!
Aiz loga satumst rudens vakars. Manas brīnišķīgās pārvērtības beigušās. Palūdzu Anastasiju, lai viņa man izkasa no galvas Babeti. Grimu atstāju uz sejas. Šķiet, ka izskatos ļoti labi un mazliet nožēloju, ka pēc fotosesijas neesmu sarunājusi kādu randiņu.