No seku efekta viedokļa nav lielas starpības, tirgus tiks atvērts šā gada 1. aprīlī vai no nākamā gada 1. janvāra. Protams, sekas būs daudz smagākas, ja tirgus tiks atvērts pēc 1. janvāra, jo tad mēs diemžēl pārkāpsim gan starpvalstu līgumus, gan saistības pret Eiropas Komisiju.
Iedzīvotājus uztrauc iespējamais elektrības cenu kāpums pēc tirgus atvēršanas.
Galvenais iemesls, kāpēc notiks cenu kāpums, ir tā saucamais Starta tarifs. Starta tarifs ir dāvana absolūti visiem Latvijas iedzīvotājiem, tas ir tarifs, kurš nesedz elektroenerģijas ražošanas reālās izmaksas. Latvenergo vai valsts budžets - te nav nekādas reālas starpības, tas faktiski ir viens un tas pats - katru gadu dotē ikvienu iedzīvotāju - gan iedzīvotājus, kurus vajadzētu dotēt, pensionārus, piemēram, gan arī cilvēkus, kurus dotēt nevajadzētu, miljonārus, piemēram. Dotācijas summa ir 26 miljoni eiro gadā. Pieņemot šā gada budžetu, likumdevējs nolēma no 1. aprīļa vairs nepiešķirt dotāciju Starta tarifam un šo naudu - mēs te runājam par summu, kas lielāka par 10 miljoniem eiro, varbūt 15 miljonu eiro apmērā, - iztērēt citiem mērķiem - skolotāju, policistu algām un tā tālāk.
Ja likumdevējs - kā mēs tagad dzirdam no dažiem pārstāvjiem - nebija pietiekami labi sapratis, par ko nobalsots, tad ir divi scenāriji. Viens scenārijs - var elektroenerģijas cenas iesaldēt līdz nākamā gada 1. janvārim, tam būs dažādas sekas, bet būtiskākās sekas būs tās, ka provizoriski 15 miljonu eiro budžetā pietrūks un likumdevējam vajadzēs izlemt, kam finansējumu samazināt. Otrs scenārijs ir, ka Latvenergo vērsīsies pie regulatora un lūgs paaugstināt tarifus, un tad var sekot tarifu paaugstināšana. Cēloņiem, kāpēc tarifi pieaugs, nav nekāda sakara ar to, kas īsti ir tirgus liberalizācija. Galvenie cēloņi ir divi - pirmkārt, jau minētā Starta tarifa subsīdija, par kuru tagad likumdevējs pieņēmis lēmumu, ka to vajadzētu iztērēt savādāk, otrkārt, dažādu pēdējo desmit gadu laikā pieņemto lēmumu kopsumma - gan par atbalstu atjaunojamajai enerģijai, gan par atbalstu koģenerācijai, un te valsts uzņēmusies saistības nākamo 20 gadu periodam apmēram 18 miljardu eiro apmērā -tad, ja visas atļaujas, kas šajā nozarē tika izsniegtas, tiks realizētas pilnā apjomā un tiks attīstītas visas plānotās jaudas.
Jūsu priekšgājējs ekonomikas ministra amatā Daniels Pavļuts atlika elektroenerģijas tirgus atvēršanu no pērnā gada 1. septembra. Intervijā Dienai D. Pavļuts sacīja, tirgus atvēršana bija jāatliek, lai atrastu mehānismu, kā mājsaimniecībām kompensēt obligātā iepirkuma komponentes (OIK) kāpumu. Piedāvātajā variantā atrasts labākais mehānisms OIK kāpuma kompensēšanai?
Vajadzēja kompensēt gan OIK kāpumu, gan elektroenerģijas cenu kāpumu trūcīgajiem un maznodrošinātajiem, jo variantā, kāds bija sākotnēji paredzēts, saistībā ar likumu, ko 2005. gadā virzīja Krišjānis Kariņš, nekas tāds netika paredzēts. Atliekot liberalizāciju līdz 1. aprīlim, tika pieņemti divi lēmumi. Viens ir par to, ka, atceļot Starta tarifu, subsīdijas saglabāsies trūcīgajiem un maznodrošinātajiem, šim nolūkam paredzot četrus miljonus eiro šogad un piecus miljonus nākamajos gados, un mehānisms, ar kādu šī nauda nonāks pie adresāta, būs savādāks - nevis ar zemāko elektroenerģijas cenu, bet ar pabalstiem, kas ir ceļš caur Labklājības ministriju un pašvaldībām, kuras nodarbojas ar pabalstu izsniegšanu. Mērķis ir, lai trūcīgie un maznodrošinātie neizjustu elektrības cenu kāpumu. (Te jāpiemin arī Latvenergo šogad paredzētās dāvanu kartes daudzbērnu ģimenēm 2,5 miljonu eiro apmērā.) Otrais lēmums saistīts ar OIK pieaugumu, kas šogad tika prognozēts 14% apmērā, respektīvi, tika pieņemts lēmums samazināt tā dēvētās zaļās subsīdijas ar subsidētās elektroenerģijas nodokli (SEN).
Summa, ko plānots iekasēt SEN, varētu sasniegt apmēram 50 miljonus eiro un tātad ir ievērojami lielāka, nekā vajadzīgs sociālajam atbalstam.
Jā, tā ir. SEN iekasētā nauda nonāk valsts budžetā, no budžeta tālāk pie Latvenergo, lai Latvenergo neliktu lielāku OIK mājsaimniecībām un citiem patērētājiem.
Tātad šogad 46 miljoni eiro nonāk valsts budžetā un tālāk pie Latvenergo?
Pie Latvenergo, lai iesaldētu OIK. Faktiski šī nauda aiziet visiem elektroenerģijas patērētājiem. Ja Latvenergo pērk elektroenerģiju no vēja stacijas par tarifu, kas ir augstāks nekā elektroenerģijas tirgus cena, veidojas zaudējumi, kas jāsedz. OIK tiek pārlikts uz gala patērētāju proporcionāli patēriņam, respektīvi, industriālie patērētāji maksā vairāk nekā mājsaimniecības, jo patērē vairāk elektroenerģijas. Jo vairāk vēja staciju, jo vairāk hidroelektrostaciju, jo lielākas jaudas, jo lielāks OIK, jo vairāk tiek pārlikts uz gala patērētāju augstāka tarifa veidā. Tāpēc OIK visu laiku aug. Gribu vēlreiz uzsvērt, SEN mērķis ir samazināt subsīdijas apmēru, tā lai iesaldētu OIK.
Daudzkārt uzsvērts, ka elektroenerģijas tirgū mājsaimniecībām arī pēc atvēršanas būs vāja konkurence.
Lai būtu konkurence, kuras rezultātā parādās zemākās cenas un labākais piedāvājums patērētājam, nepieciešama infrastruktūra. Elektroenerģijas tirgū jārunā par pārvades līniju, par starpsavienojumiem. Vērienīgākie starpsavienojumi Latvijas elektrības sistēmai ir ar Lietuvu, jo tur bija Ignalinas AES, ar Igauniju starpsavienojumi nav tik būtiski. Patlaban Ignalinas AES vairs nav, un Latvijas mērķis ir tikt līdz diezgan lētajiem Ziemeļvalstu energoresursiem. Tam nepieciešama starpsavienojumu būvniecība. Kamēr starpsavienojumi netiks uzbūvēti, elektroenerģijas tirgus atvēršana ir vairāk formāls solis, kura rezultātā cena nepieaugs, bet arī nepazemināsies. Reālu konkurenci mēs varam sagaidīt ne ātrāk kā 2016. gadā, kad varētu būt izbūvēti starpsavienojumi ar Lietuvu, bet 2020. gadā varētu būt izbūvēti labāki starpsavienojumi ar Igauniju.
Latvijai, virzoties uz dabasgāzes tirgus liberalizāciju, vispirms jādomā par infrastruktūras veidošanu?
Mūsu mērķis ir dabasgāze par konkurētspējīgu cenu, un ir arī stratēģiskais mērķis - samazināt atkarību no viena piegādātāja, un šāds stratēģiskais mērķis nav tikai Latvijai. Neviena valsts negrib enerģētikas ziņā būt atkarīga tikai no viena piegādātāja. Atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām ir divi tirgus liberalizācijas posmi. Pirmais posms beidzas šī gada 1. aprīlī, kas nozīmē, ka Latvijas gāzei (LG) jānodrošina piekļuve trešajām pusēm, un attiecībā uz sadales tīkliem jāatdala grāmatvedība. Tie ir soļi, kuru īstenošanas gaitā papildizmaksas LG neradīsies, līdz ar to nekādai ietekmei uz cenu nevajadzētu būt. Otrajā posmā jau runa ir par pārvades operācijas atdalīšanu, un te jau viens no veidiem ir saistīts ar īpašuma struktūru.
Mēs vairs nebūsim izolēts tirgus vai nu tad, kad tiks uzbūvēts dabasgāzes savienojums ar Lietuvu - būvniecība nav sākusies un indikatīvi tas varētu notikt ne ātrāk kā 2017. gadā, vai arī tad, kad LG tirgus daļa būs mazāk nekā 75%. Viens veids, kā tas varētu notikt, ir, ja tiks uzbūvēts LNG jeb sašķidrinātās dabasgāzes terminālis, ja sašķidrinātā dabasgāze būs pietiekami konkurētspējīga un sasniegs vismaz 25% no tirgus. Tad Latvijai būs pienākums - atbilstoši saistībām - prasīt LG atdalīt arī pārvadi no citiem sistēmas elementiem.
Šobrīd tiek plānots veidot Valsts būvniecības kontroles biroju. Ar šādu biroju būs pietiekami, lai novērstu nepilnības būvniecības uzraudzībā?
Atbildēt uz šo jautājumu vēl ir pāragri, jo vēl nav zināmi Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas rezultāti. Iekšlietu ministrija (IeM) vēl strādā, un mēs ar IeM sadarbojamies, cenšoties saprast, kuras ir aizdomās turamās jomas - tieši jomas, nevis cilvēki. Mūs interesē, vai ir kādas sistēmiskas problēmas tieši būvniecības regulējumā un vai ar to, ko jau esam paveikuši, izstrādājot jauno Būvniecības likumu, ir pietiekami. Atbildi zināsim tikai tad, kad būs zināmi izmeklēšanas rezultāti.
Ja Zolitūdes traģēdija nebūtu notikusi, tad varētu teikt, ka būvniecību reglamentējošajos dokumentos un būvuzraudzībā viss ir kārtībā?
Protams, ne. Tāpēc jau vairākus gadus notika darbs pie jaunā Būvniecības likuma. Kad sāku vadīt Saeimas Tautsaimniecības komisiju, saņēmu nepabeigtu Būvniecības likumprojektu. Vadīju arī Būvniecības likuma izstrādes darba grupu. Iepriekš likumprojekts atradās Saeimā kādus astoņus gadus, es gada laikā likumprojektu aizvedu līdz 2. lasījumam, pēc tam mans kolēģis Jānis Ozoliņš, kurš pārņēma Tautsaimniecības komisijas vadību, šo likumprojektu aizveda līdz 3. lasījumam. Tagad jaunais Būvniecības likums ir pieņemts un gaida pavadošos Ministru kabineta noteikumus, lai pilnībā stātos spēkā.
Jums pašam kā Latvijas iedzīvotājam šķiet, ka vajadzētu būt stingrākai neitrālai kontrolei par būvniecības procesu?
Mums bija smagas diskusijas par būvvaldēm. Tautsaimniecības komisijas deputātu vidū bija vienprātība, ka Valsts būvvalde ir nepieciešama, bet jautājums bija par finansējumu. Mēs zinām, ka būvvaldes ir, bet tās ir reģionālas. Pašvaldību savienības pozīcija bija tāda, ka vajadzīga Valsts būvvalde, bet es šo nostāju skaidroju kā vēlmi pārlikt atbildību finanšu ziņā, jo tad pašvaldībām vairs nevajadzētu uzturēt būvinspektorus, algas būvinspektoriem maksātu valsts. Neatceros, ka pašvaldības būtu paudušas satraukumu par to, ka pašvaldībām pietrūkst pilnvaru.
Būvniecības likums, kas, visticamāk, pēc dažiem mēnešiem tiks izsludināts, ir tāds, kādu to vēlējāties redzēt?
Jā, vismaz brīdī, kad strādāju pie šī likuma sagatavošanas. Man, protams, arī bija žēl par būvvaldēm. Es patiešām izjūtu atbildību par situāciju, kāda izveidojusies būvniecībā, lai gan sabrukusī Zolitūdes ēka tika būvēta vēl pēc cita regulējuma, pirms es sāku strādāt Saeimā.
Jūsuprāt, tūlīt pēc Zolitūdes traģēdijas ekonomikas ministram Danielam Pavļutam bija jāatkāpjas?
Domāju, ka ne. Zolitūdes Maxima tika būvēta, pirms sāka darbu šī Saeima un pirms sāka darbu iepriekšējais ekonomikas ministrs. Turklāt atbildība par būvniecības uzraudzību tomēr ir pašvaldībai. Ja pašvaldības tagad saka, pilnvaras būvniecības uzraudzībai nav bijušas pietiekamas, par to, izmantojot ikvienu izdevību, vajadzēja kliegt skaļāk, bet es neko tādu neatceros. Tā ka notikusī traģēdija tomēr nav īsti ekonomikas ministra atbildība.
D. Pavļuts, strādājot ekonomikas ministra amatā, mērķtiecīgi virzīja ierosinājumus ierobežot nebanku kredītdevēju nozari. Piekrītat D. Pavļutam, ka ātro kredītu jomas ierobežošanai jābūt prioritātei?
Šī nozare ir sociāla problēma. Turklāt ātro kredītu nozare morālā ziņā atrodas pelēkajā zonā un pēc vispārējā savas darbības modeļa orientējas uz tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības paņemt kredītu bankās - dažādu iemeslu dēļ. Es runāju par to sociālo segmentu, kurš kopumā Latvijā ir visproblemātiskākais. Manuprāt, te notiek cilvēku iedzīšana parādos. Tas iedzīvotāju segments, kas visbiežāk iekrīt uz ātro kredītu piedāvājumiem, arī, iespējams, līdz galam nesaprot savu lēmumu sekas. Bet tam var būt smagas sociālas sekas. Izskatās, ka sabiedrībai vajag sagaidīt kādu līķi, lai saprastu visus šīs nozares morālos aspektus.
Ko vajadzētu darīt Saeimai?
Varu pateikt, ka mēs turpināsim to, ko jau bijām iesākuši.
Tātad rosināsiet veikt ātro kredītu reklāmu ierobežošanu?
Tai skaitā, un it īpaši. Es domāju, ka ātro kredītu reklāmas, maigi sakot, ir salīdzināmas ar alkohola un cigarešu reklamēšanu. Bet mēs redzam, ka uz tramvajiem lieliem burtiem rakstīts: «Ņemiet kredītus.» Diemžēl patlaban grozījumi šo jomu reglamentējošajā normatīvajā dokumentā iestrēguši Saeimā. Tā ir Saeimas deputātu atbildība. Ir zināmas sarkanās līnijas tam, ko cilvēks var un ko nevar darīt. Bet, kā jau minēju, manuprāt, ātro kredītu nozare morālā ziņā atrodas pelēkajā zonā.
Esat bijis izglītības un zinātnes ministrs. Daudz runāts, ka skolā bērniem vajadzētu pamatīgāk mācīt ekonomiku, lai cilvēki vēlāk dzīves gaitā nepieņem neapdomīgus finansiālus lēmumus. Kas paveikts?
Apstiprinot izglītības attīstības pamatnostādnes, kas ir mūsu plāns nākamajiem septiņiem gadiem, bija paredzēts darbs pie būtiskām izmaiņām izglītības saturā. Tika arī ietverti tādi nosacījumi, ka akcents tiks likts uz finanšu pratību, respektīvi, uz izpratni par finanšu lēmumiem un to sekām.
Kā vērtējat profesionālās izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbību?
Pagaidām sadarbība ir diezgan tālu no optimālā. Ceļš uz labāku sistuāciju, manuprāt, saistīts ar duālās izglītības modeli, kas paredz, ka jaunietis mācās, piemēram, trīs dienas skolā, bet divas dienas apgūst praktiskās darba iemaņas kādā uzņēmumā, un tad, kad jaunietis pabeidz profesionālās izglītības iestādi, šis uzņēmums izvērtē, vai pieņemt šo cilvēku pastāvīgā darbā.
Plānojat kandidēt šoruden gaidāmajās Saeimas vēlēšanās?
Jā. Neslēpšu, man patīk tas, ko es daru, ja vēlētāji dos man mandātu turpināt šo darbu, esmu gatavs to turpināt.
No kāda politiskā spēka saraksta gatavojaties startēt Saeimas vēlēšanās?
Par to runāt ir pāragri. Kā zināms, Reformu partija (RP) uzsākusi kursu uz labējo spēku konsolidāciju, kā savu tuvāko sadarbības partneri redzot Vienotību. Ir zināms memorands par to, ka RP biedri nākamajās vēlēšanās startēs no Vienotības saraksta. Es šim memorandam piekritu.
Strādājot izglītības un zinātnes ministra amatā, diezgan daudz braukāju pa Latviju un ļoti bieži dzirdēju, ka iedzīvotāji saka: «Nevajag atkal sākt kādu jaunu reformu, vispirms pabeidziet reformas, ko esat iesākuši.» Tāda politiskā vide, kurā pirms katrām vēlēšanām parādās jauni politiskie spēki, ir šķērslis valsts normālai attīstībai, jo Latvijas politiskajā vidē ir pārāk maz cilvēku, kuri sevi ilgtermiņā redz politikā un ir gatavi strādāt arī pie tiem procesiem, kuru rezultāti būs redzami tikai ilgtermiņā. Latvijas politikā diemžēl pārāk bieži redzam orientēšanos vienīgi uz īstermiņā sasniedzamiem rezultātiem, pat arī orientēšanos uz tukšu pļāpāšanu. Bieži notiek darbs, kas vērsts uz cilvēku emocijām, nevis uz reālu rezultātu panākšanu.
Kādus reālos rezultātus jūs gatavojaties sasniegt, strādājot ekonomikas ministra amatā?
Pirmkārt, vajag īstenot elektroenerģijas tirgus liberalizāciju - vai nu 1. aprīlī, vai nedaudz vēlāk, bet uz ilgu laiku atlikt to nevar. Otrkārt, mans pienākums būvniecības jomas sakārtošanā ir izdarīt visu iespējamo, lai tāda traģēdija, kāda notika Zolitūdē, neatkārtotos. Treškārt, man ir vairāki projekti inovāciju jomā, kurai pievērsos, jau strādājot izglītības un zinātnes ministra amatā. Gribu pieminēt arī ieceri par iespējamo Bobmbardier lidmašīnu bāzes būvēšanu Latvijā. Vēl, apzinoties, ka XXI gadsimtā aizvien nozīmīgākas kļūst modernās, informācijas tehnoloģijas, uzskatu, ka jāizveido spēcīgs un, gribu uzsvērt, nacionāls uzņēmums, kurā vairākuma daļas piederētu valstij, apvienojot Lattelekom un Latvijas Mobilo telefonu.