Mums visiem būtu jāsatraucas. Ja ieskatās ziņojumā, tur nav minētas tikai Baltijas valstis, organizētās noziedzības centri ir visā Eiropā, un tās apjomi diemžēl pieaug. Atbilde uz to ir - jāstrādā kopā, jāsadarbojas policijai, robežsardzei, muitai. Protams, tas notiek jau šobrīd, bet es uzskatu, ka sadarbību var uzlabot. Pie tā visa pašlaik strādājam, un ir arī citas iniciatīvas. Notiek darbs pie tā, lai būtu vieglāk konfiscēt un iesaldēt grupējumu naudu un īpašumus, jo - ādēļ gan cilvēki pārkāpj likumu? Protams, ir ļoti maz trako, sērijveida slepkavu un tā tālāk, bet lielākā daļa organizētās noziedzības notiek, lai iegūtu naudu.
Bet vai no savas vietas Eiropā redzat, ka austrumeiropiešu grupējumi paplašina savu darbību un tādēļ rietumeiropieši ir satraukti, kā, piemēram, Dānija, kura «aizvērusi» savas robežas? Vai arī tā ir vienkārša ksenofobija?
(Nopūšas) Nu... Nē, mūsdienu Eiropā, man šķiet, ir dažas ksenofobiskas tendences, bet tās nav stipras. Kad atvieglojam pārvietošanos - un tā reizē ar starpvalstu integrāciju ir Eiropas Savienības (ES) galvenā ideja -, 99% cilvēku, kuri šos atvieglojumus izmanto, ir labi un godīgi. Protams, tas atvieglo dzīvi arī noziedzniekiem, pret kuriem ir jācīnās, bet mums sev jāatgādina, ka lielākā daļa cilvēku ir godīgi un mēs nedrīkstam viņiem pārāk sarežģīt dzīvi. Tādēļ esmu norūpējusies par šīm tendencēm Dānijā un arī citās valstīs, kuras atsaucas uz noziedzību, pa īstam nemaz nepierādot, ka tā ir problēma. Cīņa pret noziedzību ir efektīvāka, nevis ceļot robežas un apmācot robežsargus, bet gan apmainoties ar informāciju un sadarbojoties.
Mūsdienās daudzi likumsargi tiešām strādā labi, bet viņi negrib dalīties ar sev pieejamo informāciju. Tādēļ ļaudis var runāt, ka, piemēram, tāds un tāds grupējums darbojas Latvijā, Bulgārijā, Norvēģijā un Beļģijā, bet šo valstu policijas uzskata, ka grupējums ir tikai vietējā latviešu, norvēģu vai bulgāru problēma. Situācija uzlabojas, bet mums tik un tā vēl jāaudzē viņu savstarpējā uzticība.
Kā to var panākt? Kā var piespiest uzticēties?
Savedot viņus kopā Eiropola ietvaros. Mēs šobrīd strādājam arī pie tādas kā Erasmus [starptautiska studentu apmaiņas programma - red.] programmas policistiem. Uzticības un kontaktu veidošanās ir arī starpvalstu izmeklēšanas komandu lielā pievienotā vērtība.
Komunikācija un savstarpēja sapratne, protams, ir labas lietas, bet Latvijas finanšu ministrs ir gājis soli tālāk un paziņojis, ka gribētu uz Latvijas robežas redzēt robežkontroles speciālistus no Somijas. Kā Eiropa noraudzītos uz šāda veida sadarbību?
Es uzskatu, ka tā ir fantastiska ideja! Ja dalībvalstis divpusēji vienojas par šādu sadarbību, jūsu valsts viņus uzaicina un somi piekrīt atbraukt, tas ir lieliski. Es domāju, ka ir pat finansējums, ko mēs varētu šādam projektam piešķirt, ja tas ir nepieciešams. Tā sadarbības idejai arī būtu jāstrādā. Protams, tu nekad nevari to uzspiest, bet, ja tas notiek savstarpējas draudzības garā, tas ir lieliski!
Vai ir iespējams, ka kādreiz Eiropā būs vienota likumsargāšanas sistēma?
Jā, tas ir iespējams. Mēs vēl līdz tam neesam nonākuši, bet pēdējos desmit gados daudz esam izdarījuši. Pašlaik strādājam, lai saskaņotu dažas definīcijas tā sauktajiem eironoziegumiem, strādājam pie sodu harmonizācijas, lai izvairītos no tā, ka noziedznieki pārkāpj likumu tur, kur tas sanāk «lētāk» sodu ziņā. Vai nākotnē būs īsta Eiropas policija? Iespējams, bet šādos jautājumos mums jāiet soli pa solim, jo šī ir ļoti jutīga tēma, un daudzas valstis negrib savā teritorijā redzēt citas valsts likumsargus. Tas nav jautājums rītdienai.
Viens no iemesliem, kādēļ Latvijā satraucas par Eiropas austrumu robežas drošību, ir bažas par korupciju likumsargājošajās iestādēs. Arī Eiropas līmenī izskanējis, ka korupcija ES gada laikā izmaksā vairāk nekā 100 miljardus eiro. 2013. gadā nāks klajā pētījums par korupcijas apjomiem katrā dalībvalstī. Ko tad ar šādu «pirksta pakratīšanu» var panākt?
Korupcija ir milzīga problēma jebkur, nav nevienas no korupcijas brīvas zonas. Tas, ko mēs piedāvājam, ir iet pie katras valsts ar rekomendācijām, nevis tikai sakārtot valstis kādā sarakstā pēc korupcijas līmeņa, jo to dara arī citi, piemēram, Transparency International. Bet, sadarbojoties ar Transparency International, OECD, ANO, GRECO, kas ir Eiropas Padomes pretkorupcijas mehānisms, un citām organizācijām, identificēsim katras valsts problēmas, lai saprastu, kā varam palīdzēt. Domāju, ka tas varētu būt visai noderīgi, jo rekomendācijas būs publiskas un sabiedrības, kaimiņvalstu un mediju spiediens liks valstīm mainīties.
Tomēr tās būs tikai rekomendācijas. Latvijā ir stabilas, gadiem ilgas šādu, piemēram, GRECO, rekomendāciju ignorēšanas tradīcijas. Vai nav pienācis laiks būt nedaudz stingrākiem?
Es nevaru pati aizbraukt uz Latviju un kādu arestēt, mums nav tādas Viseiropas policijas, kas to varētu darīt. Manuprāt, regulāri, publiski, pamatīgi izstrādāti ziņojumi ir visai stingrs veids, kā vērsties pret korupciju. Šie ir tie ieroči, kuri mums ir.
Patlaban pārvērtējam pastāvošās direktīvas, pētām labās un sliktās prakses cīņai pret korupciju, ir arī dalībvalstu finanšu ministriju veidota darba grupa, kura strādā pie internetā pārskaitītās naudas identificēšanas, lai saprastu, kā tiek finansētas, piemēram, bērnu pornogrāfijas vietnes. Protams, lielāko daļu darba ir jāizdara pašām dalībvalstīm, bet mēs izmantojam visus savā rīcībā esošos darbarīkus, lai palīdzētu.
Jūs minējāt bērnu pornogrāfiju. Pēdējā laikā ir bijuši vairāki skandalozi ar dzimumnoziegumiem pret bērniem saistīti gadījumi, piemēram, latviešu izcelsmes vīrietis, strādājot Nīderlandes bērnudārzos, bija seksuāli izmantojis vairāk nekā 80 mazus bērnus…
Jā, esmu par to dzirdējusi, drausmīgs gadījums…
Tas atjaunoja diskusiju par vienota Eiropas pedofilu reģistra izveidi. Vai jūs tādu atbalstītu?
Nē, es nedomāju, ka tā ir pareizā izvēle. Būtu jāattīsta dalīšanās ar sodu reģistru datiem. Šobrīd jau ir šāda sistēma, kas gan nav centralizēta datubāze. Tā pašreiz virzās uz to, lai, piemēram, pirms personas nodarbināšanas skolā vai bērnudārzā varētu pārbaudīt, vai tā nav notiesāta par dzimumnoziegumiem jebkurā no dalībvalstīm. Process gan līdz šim bijis lēns, pašlaik tajā pilnīgi iekļāvušās ir sešas vai septiņas dalībvalstis, bet līdz 2013. gadam tam jābūt pabeigtam. Šis ir labāks veids, nekā jaunu, gigantisku datubāžu veidošana, kas ir ļoti pretrunīgs jautājums.
Latvijā pastāv arī zināmas bažas, ka mums var pieprasīt pieņemt bēgļus no nemieru pārņemtajām arābu valstīm…
Ja bēgļi ieradīsies uz jūsu robežas un pieprasīs patvērumu, starptautiskās konvencijas jums liks viņus pieņemt. Tomēr tāda iespēja, ka ES varētu jūs piespiest pieņemt bēgļus, nepastāv. Es gan domāju, ka jums to vajadzētu darīt, tā būtu solidaritātes izrādīšana. Mēs visi atbalstām bombardēšanu Lībijā, un no turienes nāk bēgļi. Pagaidām gan ieradušies ļoti maz, lielākā daļa no viņiem Itālijā un Maltā. Ja visas valstis uzņemtos par viņiem atbildību, tas būtu lielisks solidaritātes izrādīšanas piemērs, bet nav nekāda veida, kā es jūs varētu piespiest to darīt. Nebūs nekādu diktātu, bet būs spiediens. Es turpināšu atkārtot, ka jums tas būtu jādara, un daudzas valstis to jau dara.
Tas protams tiek darīts, lai palīdzētu bēgļiem. Bet nesens pētījums parādīja, ka Latvijā ir vieni no sliktākajiem dzīves apstākļiem ieceļotājiem.
Viņiem pie jums tik un tā, visticamāk, būtu labāk nekā bēgļu nometnē Tunisijā. Mēs veidojam vienotu Eiropas patvēruma sistēmu, kuras ietvaros visas valstis būs spiestas uzturēt vairāk vai mazāk vienlīdzīgu patvēruma meklētāju izmitināšanas sistēmu. Un tas nav Eiropas Komisijas diktāts, visas dalībvalstis, ieskaitot jūsu premjerministru, ir piekritušas, ka šādai sistēmai ir jābūt un ne vēlāk kā nākamgad.
Šī sistēma nenozīmēs bēgļu «pārdalīšanu» no Itālijas uz Latviju?
Nē, tas nekad nevarēs notikt piespiedus. Bet Latvijai un citām valstīm ir jāizrāda solidaritāte, jo tas ir karš, tajā cieš cilvēki un nākamreiz tas var notikt tuvāk Latvijai. Mēs nezinām, kas notiks Baltkrievijā. Situācija tur kļūst arvien sliktāka, un, ja [Baltkrievijas prezidents Aleksandrs] Lukašenko sāks šaut uz protestētājiem, cilvēki bēgs prom. Un ne jau uz Itāliju. Varbūt jums pašiem vajadzēs palīdzību.
Tomēr bēgļu pieplūdums bija viens no iemesliem, kādēļ cilvēki sāka runāt par Šengenas zonas sabrukumu.
Jā, un tas ir pilnīgi nepareizi, jo bēgļu ir ļoti maz. Kopumā no Lībijas ir 15 000 bēgļu. Vēl ir 35 000 no Tunisijas, bet tie nav bēgļi, bet gan ekonomiskie migranti, no kuriem daļa jau ir nosūtīta atpakaļ.
Tomēr robežu atjaunošanas ideja kļūst arvien populārāka. Ne tikai Dānijā, arī atsevišķi viedokļu līderi no Norvēģijas [Norvēģijas Policijas arodbiedrības vadītājs - red.] ir izteikušies par labu robežkontroles atjaunošanai, turklāt tieši ar Baltijas valstīm.
Bet viņi to nedrīkst darīt. Norvēģija nav ES dalībvalsts, bet ir Šengenas zonas valsts, un tas ir pretrunā ar Šengenas likumiem. Par to, ko viņi tagad dara, tikai nesen esam uzņēmuši kontaktus ar Norvēģiju, jo par šo lietu esmu lasījusi tikai medijos. Bet tas nav tas veids, kā jāstrādā Eiropā, sevišķi jau vēršoties pret atsevišķām valstīm, tas būtu pilnīgi pretlikumīgi.
Bet viņi varētu atjaunot robežsardzi kā Dānija?
Tas atkarīgs no tā, kā viņi to izdara. Mēs arī Dānijas rīcībai vēl neesam pateikuši jāvārdu, tas atkarīgs no tā, kā viņi robežkontroli īstenos. Nav atļauts nolikt robežsargus, kuri cilvēkus pārbaudīs pēc nejaušības principa. Ja cilvēki tiek pārbaudīti, tam jānotiek, pamatojoties uz izsmeļošu analīzi un pamatotām aizdomām.
Dāņi plāno robežkontroli paturēt vismaz līdz 2014. gadam, pakāpeniski palielinot arī robežsargu skaitu. Vai Eiropa to pieļaus?
Tas, kas notika pirms dažām dienām, ir pirmais solis, un patlaban mēs analizējam tā legalitāti. Pēc tam mēs pārbaudīsim, kā viņi to īsteno, jo likums kā tāds ir viena lieta, bet to, vai darbība ir legāla, nosaka tas, kā likums tiek lietots. Viņi paši gan ir pateikuši, ka nedarīs neko, kas ir pretrunā ar Eiropas likumiem.
Atgriežoties pie korupcijas tēmas, varbūt esat dzirdējusi, ka Latvijas prezidents nesen sācis parlamenta atlaišanas procedūru, kā iemeslu minot atsevišķu personu, tā saukto oligarhu, lielo ietekmi. Vai esat par šādām personām Latvijā ko dzirdējusi?
Es sekoju līdzi notiekošajam, bet neuzskatu, ka esmu pietiekami informēta, lai nāktu klajā ar kādiem paziņojumiem par šo tēmu.