Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Es tevi uzgleznošu

Citi ceļ pieminekļus un stāsta, ka tas, kam piemineklis veltīts, mūžam dzīvs būšot, bet es ne vella - tu, mammīt, būsi mūžam beigta, par to es parūpēšos. Ja ne mūžam, tad ilgāk, nekā biji dzīva, gan. Beigta - uz mata tāda pati, kāda esi patlaban: vaigi iekrituši, žoklis atkāries, deguns nosmailinājies, mati savēlušies un saķepuši, āda kā draņķīgs ietinamais papīrs, liekas, ja pieskarošos, pirkstgali nošvirkstēs un uzmetīsies zosāda.

Vārdusakot, kārtīga miroņa cienīgs ģīmis, ne miņas no poētiskā pēcnāves miera, apskaidrības, visu ciešanu beigām - nekā, tavas ciešanas tikai sāksies, nāks absolūts reālisms. Kamēr neesi pavisam sastingusi, vēl tikai pagriezīšu seju uz savu pusi - tavā pēcnāves profilā man kaut kas īsti nepatīk, laikam lauzītās līnijas, pārāk spēcīga ekspresija. Un tad es tevi uzgleznošu - atceries, vēl pirms nedēļām trim tu apjautājies, vai būs tavs portrets; apsolīju, ka būs, noteikti būs, paliks šaisaulē uz mūžīgiem laikiem, bet tev pat prātā nenāca, kāds tas portrets būs. Visi ieraudzīs tavu pašreizējo seju - beigta vecene, un punkts, beigta balle. Pārāk ilgi tu te gulēji, lēni mirdama, un man likās, ka mirstu līdz ar tevi: tu diendienā dēdēji, un arī es novājēju; zūdot taviem spēkiem, man likās, ka zūd arī manējie, - un, iedomājies, mammīt, šo mirstammēnešu laikā neesmu gleznojis, pat ne pieskāries otai. Labi, tas tev tiek piedots, galu galā - cilvēks mirst reizi mūžā un tajā brīdī pelnījis mazu uzmanību no pasaules un varbūt pat no sava dēla, tomēr esmu nocieties. Es tevi uzgleznošu. Tu man atļauju neprasīji - un arī es neprasīšu atļauju tev.

Nē, protams, es jutos ļoti pateicīgs, kad tu atvēlēji man savu darbnīcu, kur gleznot. Kad tas īsti notika? Sen - laikam uzreiz pēc tam, kad manas bildes pirmo reizi paņēma pretī kaut kādā kopizstādē, tātad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Es patiešām jutos pateicīgs, kaut gan štrunts no darbnīcas vien bija, kurš normāls mākslinieks var strādāt padsmit kvadrātmetru istabelē, bet tolaik ne uz ko labāku nevarēju cerēt. «Tā tagad būs tava darbnīca,» tu, it kā drusciņ viltīgi smaidot, pavēstīji un demonstratīvi ar visiem saviem fotopalielinātājiem, attīstītāja un fiksāžas vannītēm, pincetēm un citām fotomantām ievācies tualetē. Noguldīji pār vannu veļas dēli, uz tā uztupināji palielinātāju, ieštepselēji sarkano gaismu un cauriem vakariem tur dirnēji, bet tikmēr man nācās čurāt virtuves izlietnē. «Ja viņi zinātu, kādos apstākļos top manas bildes,» tu nopūties, Literatūrā un Mākslā vai Padomju Jaunatnē izlasījusi kārtējo slavinošo recenziju par savu fotoizstādi, un izteiksmīgi uz mani pašķielēji ar to pašu drusciņ viltīgo smaidu uz lūpām. «Ja tu zinātu, ko man nākas upurēt tavu gleznu labā,» - es mācēju iztulkot pareizi.

Bet dies ar čurāšanu izlietnē un nebeidzamajiem atgādinājumiem par tavu uzupurēšanos, kas mani urdīja gleznot nemitīgi un līdz spēku izsīkumam, it kā mans pienākums būtu atlīdzināt pasaulei zaudējumus, kurus tā cietusi tāpēc, ka dēls izcilo fotomākslinieci ieslodzījis tualetē. Kā tad, tas mums visiem skaidrāks par skaidru - nebūtu es gleznotājs, tavas izstādes tiktu sarīkotas nevis reizi trijos vai četros gados, bet katru gadu, un bildes būtu nevis vienkārši izcilas, bet divkārši ģeniālas; par katru manu izstādi tev nācās maksāt ar neizdotu fotoalbumu, pasaules slavu un sazin ko vēl. Taču neizteiktie pārmetumi bija puslīdz pieciešami. Pats briesmīgākais, ka topošās darbnīcas sienas bija apkarinātas ar fotoportretiem. Protams, tevis bildētiem un, protams, bildēs biju es. Kopskaitā divdesmit un vēl - cik nu tolaik man bija gadu.

Nē, jāiet tālāk pagātnē, īstenībā viss sākās daudz senāk - drīz pēc manas piedzimšanas, kad tu mani pirmo reizi nobildēji. Zinu, visi vecāki fotografē savus bērnus un pēc tam bildītes krāj albumos, bet tu taču nebiji parasta mamma - tu biji māksliniece, jau tolaik aplaimota ar visādiem diplomiem un godalgām, tāpēc tu fotogrāfiju nevis noslēpi albumā tālāk no manām un citu acīm, bet gan palielināji, ierāmēji un piekarināji manā istabā pie sienas. Kopš vien sevi atceros, viņš tur karājās: milzīgs - gandrīz dabiskā lielumā - melbalts zīdainis uz blāvpelēka fona, atiezis bezzobaino muti līdz ausīm, truli pašapmierinātā sajūsmā blenž tieši objektīvā, mēli pusizbāzis, vaigus piepūtis, deguns pieplacināts kā nēģerim, gaisā paslietām tuklām roķelēm un kājelēm. Interesanti, par ko gan es varēju sajūsmināties, ja kā tāds galvenais ēdiens kanibālu dzīrēs biju noguldīts galda vidū un jau puscepts gaismekļu karstumā. Pretīgs briesmonis, no kura man vemt gribējās, bet tu nez cik reizes, ienākusi manā istabā, pamāji uz bildes pusi un teici: «Tāds tu kādreiz biji. Vai nav jauks puišelis, ko?» Atlika man tikai paskatīties uz fotogrāfiju - un, atrodoties istabā, es nemaz nevarēju nepaskatīties -, kad domās griezīgi nočīkstēja, kā pārvelkot ar naglu pār stiklu: «Tāds es reiz biju.» Bet apziņa tai pašā laikā protestēja, ka, nē, tāds es nebiju, nemaz nevarēju būt, tai speķapikai taču nav ne nekādas līdzības ar mani. Es pretojos, bet zīdainis mani vajāja un nekādi nebija izdzenams no prāta, jo mēs taču diendienā bijām blakus, pāris metru atstatumā viens no otra.

Nezinu, kad radās tavs plāns, kas ieilga uz gadu desmitiem, - varbūt jau tobrīd, kad tu bildēji zīdaini, varbūt drusku vēlāk. Kā pa miglu no atmiņas iznirst aina: man ir trīs, varbūt četri, varbūt pieci gadi, bet tāpat iespējams, ka ainu esmu vēlāk sakombinējis no vairākām atmiņu lauskām, kas piederīgas dažādiem gadiem, un esmu uzstutēts uz ķebļa, pavisam pliks, man ir šausmīgi karsti un prožektors spīd acīs, man gribas, lai procedūra pēc iespējas ātrāk beigtos, es mīņājos, knosos, berzēju degunu, kasu uzaci, bet tu nikni uzkliedz «Atkal!», pavēli nedīdīties, izrīko, kā man pareizi stāvēt. Nākamajās atmiņās rituāls jau sakārtojies secībā, kāda paliks nemainīga turpmākos četrus gadu desmitus: visupirms dzimšanas dienas dāvana, bet nākamajā dienā - obligātā fotografēšanās. Līdz kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem es nekautrēdamies metos pliks un kāpu uz taviem podestiem un ķebļiem, vismaz - prātā šie seansi palikuši kā lieks apgrūtinājums vai nepatīkams pienākums, taču nekādas neērtības sajūtas nav. Bet vai vari iedomāties, kā jutās tīnis, kad viņam bija jāizģērbjas un plikam vismaz stundu jāgrozās mammas acu priekšā? Man bija kauns, centos sarauties pēc iespējas mazāks un nemanāmāks, bet tu skaļi un valdonīgi komandēji, lai es neuzmetu kūkumu, ierauju vēderu, es taču esot vīrietis, tēviņš, pasaules kungs un ķēniņš, kam nepieciešama atbilstoša stāja, bet man īstenībā gribējās savilkties kamolā, sarauties puteklītī, bezgalīgi mazā punktā un izzust. Pēc katras dzimšanas dienas cerēju, ka tā nu beidzot ir bijusi pēdējā reize. Mazliet vēlāk - mēģināju sev iegalvot, ka šī, lūk, tiešām ir bijusi pēdējā reize, bet nākamgad - tad gan sadūšošos un pateikšu mammītei īsu un skarbu «nē», galu galā esmu taču jau pieaudzis. Bet vai tad es varēju atļauties pateikt tev «nē», visviens, skarbu vai lūdzošu? Tu sapūstos, un pretī es saņemtu tik kvēlu lekciju par to, cik ļoti tu uzupurējies sava bērna un mākslas dēļ, ka citreiz vairs nemēģinātu. Un, iedomājies, kā es jutos divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā? Vai tad es drīkstēju aizbēgt - uz laukiem, ārzemēm, pie draudzenes, vienalga kur, ja tāda bija ģimenes tradīcija - dzimšanas dienu svinēt kopā ar mammīti, un tradīcijas ir jāciena. Zinu, ko tu teiktu: «Vismaz vienu dienu gadā tu tomēr varētu atvēlēt man,» - un štrunts, ka īstenībā visas dienas gadā tika atvēlētas tavam zīdainim, kas bolījās pie manas istabas sienas. Ar šausmām ievēroju, ka pamazām aizvien vairāk sāku viņam līdzināties - tīņa kārnās ekstremitātes apauga ar tauku kārtu, uz vēdera parādījās krokas, ciskas kļuva aizvien ļumīgākas, mugura patiešām uzkumpa - un kā lai tā neuzkumptu, ja bija nemitīgi jānēsā līdzi milzīgā zīdaiņa svars.

Vai atceries, mammīt, kā, ienākdama manā istabā, tu allaž visupirms uzmeti skatienu zīdaiņa bildei, šķērmi pasmaidīji, it kā būtu pārēdusies eklērus, un tikai tad pievērsies man? Es to labi atceros, jo ik reizi sekoju tavam skatienam veltā cerībā, ka beidzot tu pārstāsi identificēt monstru pie sienas ar mani. Skolas laikā baidījos aicināt pie sevis draugus, jo labi apzinājos, ka, ieraudzījuši zīdaini un sapratuši, ka tas esmu es, viņi apsmies mani. Vēlāk neuzdrošinājos aicināt pie sevis meitenes - man iedvesa šausmas jau pati doma, ka kāda draudzene varētu ieraudzīt šo trekno, pārbaroto zīdaini ar pimpi kā pupu starp gaisā saslietajām, ceļos saliektajām kājelēm, identificēt viņu ar mani un turpmāk ienīst mani tāpat, kā es ienīdu zīdaini. Es nebiju tāds, es biju pavisam citāds, bet arī tas, ko redzēju spogulī, man aizvien mazāk patika, jo viņš pārmēru bija līdzīgs mūžam sastingušajam radījumam pie sienas.

Tad pienāca diena, kad tu atvēlēji man savu darbnīcas istabu. Pie sienām karājās vairāk nekā divdesmit mani portreti! Sākot ar to sasodīto zīdaini, pēc tam es bērnu gultiņā, redelēm pieķēries, ar to pašu neaprakstāmi truli jūsmīgo izteiksmi ģīmī, tad ķebļu un podestu laikmets, tad es tādā kā pietupienā pirms lēciena - laikam nebiji spējusi mani nomierināt, tad izstīdzējis tīnis, te parādās pirmās spalvas, te esmu zaudējis nevainību, par ko tev nav ne mazākās jausmas, te - izskatos nikns, pareizāk sakot, nevis izskatos nikns, bet tobrīd tevi no sirds ienīdu, bet arī par to tu nekā nezini, tālāk lūpu kaktiņi nolaižas uz leju, gluži kā tos vilktu pretī zemei pamatīgais vēders, vaibstos sastingst drūmas nolemtības izteiksme, gaidu un ceru, kad mocības beigsies, vēlēdams tev ātru nāvi. Bet nez kāpēc visvairāk aizvainoja tas, ka bildes bija glīti ierāmētas vienādos ietvaros un iestiklotas. Liec kaut izstādē - un īstenībā tā jau arī bija izstāde, paredzēta man, bet visvairāk tev pašai. Viss turpinājās, bet nu jau citā kvalitātē: ienākdama darbnīcā, tu vispirms paskatījies nevis uz manām gleznām, kas bija saslietas pret sienu uz grīdas, jo nebija vietas, kur tās piekarināt, pat ne uz topošo, kas atradās uz molberta, bet gan pārlaidi skatienu pār ierāmēto fotogrāfiju rindu, kurai katru gadu pievienojās vēl viena. Reiz - man jau bija tuvu pie četrdesmit un pie sienām jau bija gandrīz aptrūcies vietas, kur karināt manus portretus, - es beidzot sadūšojos, nospļāvos - lai notiek, kas notikdams! - un novācu fotogrāfijas. Sakrāmēju stūrī glītā grēdiņā. Tu ienāci - redzēju, kā tu sastingsti, sakāmais apraujas pusvārdā, neatceros, ko tu teici, bet tas nebija nekas svarīgs, pārlaidi vēlreiz skatienu sienām, lai pārliecinātos, ka acis nemāna, tad tavs skatiens apstājās pie grēdiņas uz grīdas. Seja saverkšķījās atbaidošā grimasē. «Varbūt arī man pašai aizvākties prom?» - laikam tā tu teici, un tas izklausījās pēc apsūdzības, it kā maita dēliņš savu māti jau būtu izdzinis pa durvīm laukā putenī un aukstumā. Tu apcirties uz papēža, saslējusies ļoti taisni, it kā pēkšņi būtu saauguši kopā mugurkaula skriemeļi, un aizgāji. Protams, aizcirti durvis ar troksni tā, ka sienas nodrebēja un logu rūtis nodžinkstēja. Juzdamies bezmaz kā uz nāvi notiesāts, karināju fotogrāfijas atpakaļ. Kas man cits atlika? Sajūta bija tāda, it kā es būtu mēģinājis no kaut kā aizmukt, bet nesekmīgi, ceļa rullis mani bija panācis un iemīcījis asfaltā. Tas laikam bija mans pēdējais pretošanās mēģinājums. Mēģināju neredzēt bildes, mēģināju samierināties, bet zīdainis bija man kaklā, vilka pie zemes un ar katru gadu pleci uzkumpa aizvien vairāk. Augām dienām nīku darbnīcā pie molberta un negāju laukā, lai pēc tam atkal nebūtu jāatgriežas darbnīcā - tad jau labāk vispār to nepamest, bet tu nemitīgi moralizēji par manu dzīvesveidu, klāstīji, ka man vajagot mazāk ēst un vairāk kustēties, tad arī sievietes par mani vairāk interesēšoties un varbūt es pat reiz apprecēšoties un... Jā, jā, zinu, ko slēpa daudzpunkte, kas bezmaz saklausāma izskanēja teikuma beigās, mazbērnus tev vajadzēja, - lai atkal kādam cilvēkam uzkrautu mugurā vēl vienu smago zīdaini?

Beigu punkts. Pirms dažiem mēnešiem tu man lepni pasniedzi albumu ar nosaukumu Mans dēls. Ar zīdaini uz pirmā vāka un manu beidzamo - pagājušāgada - bildi uz ceturtā. Neesmu to pat atšķīris - tāpat līdz vispēdīgam sīkumam pazīstu visas fotogrāfijas, kas tur iekšā, diendienā esmu viņas skatījis. Vairs nav jēgas iznīcināt fotogrāfijas un meklēt, kur tu esi apslēpusi negatīvus, jo nu tu esi mani izstādījusi apskatīšanai visai pasaulei. Bet tagad pienācis laiks nokārtot rēķinus. Vispirms es novākšu no darbnīcas sienām fotogrāfijas, atkal sakrāmēšu glītā grēdiņā uz grīdas un atnesīšu molbertu uz šejieni. Laiks apmetis cilpu, tagad tu esi tikpat neaizsargāta kā es savulaik - mammīt, tev taču mutē vairs nav zobu, gluži tāpat kā man toreiz! - un tad es tevi uzgleznošu. Un izstādīšu apskatīšanai visai pasaulei.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūras kritiķis Guntis Berelis (1961) savus darbus darina lēni un prātīgi - vismaz tā varētu spriest pēc viņa skopās «atrādīšanās» lasītājiem grāmatu vai vismaz atsevišķu stāstu publikāciju skatā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kas ļauj viņa darbiem būt tik pārliecinoši ugunīgiem un neprātīgiem - lai pieminam kaut vai Mitomāniju, Mīnotaura medības, Ugunīgus vēršus ar zelta ragiem vai, teiksim, visai netradicionālo parafrāzi par Odiseju - «šausmu» stāstu Tūristu brokastis, kas publicēts izlasē Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē 2008-2009. Stāsts Es tevi uzgleznošu, kā atklāj pats autors, tapis visai konkrēta mākslas fakta iespaidā (interesentiem - http://www.guardian.co.uk/artanddesign/2010/jun/22/last-portrait-of-mother-portrait).

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?