A. Lembergs, tāpat kā iepriekšējo pētniecisko grāmatu varoņi V. Vīķe-Freiberga un A. Šķēle, kaut tikai vārda pēc piesaukti, Latvijā nepaslīd garām nevienai ausij, un ir saprotams, ka apdāvināti cilvēki to izmanto arī grāmatu ģenerēšanai. Latvija ar savām nīkulīgajām lasīšanas tradīcijām un iešķībo sabiedrisko aktivitāti, ko pašlaik vēl apspiež materiālo grūtību slogs, ir samērā maz aplaimota ar šādu lasāmvielu. Mazā konkurence un noiets - jāņem vērā, arī vērtējot konkrēto «dokumentālo trilleri» un gaidot nākamā «varoņa» A. Šlesera solīto apvaimanāšanu.
Principiālās problēmas šāda veida drukas darbiem ir divas. Pirmā: autors aiz kokiem (vairāk vai mazāk kompromitējošiem vai nereti vienkārši iedzeltaniem faktiem) mežu neredz jeb neuzrāda kaut kādus līdz šim neievērotus jēdzīgus saslēgumus, kas apceramo ļaundari iedzītu morālā vai tiesiskā stūrī.
Ja tas nenotiek, tad tie dokumentu blāķi tikpat labi varēja palikt izmeklētāju un prokuratūras mapēs, kur cilvēkiem to visu analizēt un tad plašākai publikai jau argumentētus secinājumus darīt zināmus ir maizes darbs. Ierindas lasītājam, uzzinot, piemēram, par Lemberga meitas ņemšanos ar saviem kontiem, vienīgais konstruktīvais secinājums ir par kapitāla pieauguma nodokļa nepieciešamību, un - kopš šī gada 1. janvāra tas Latvijā jau ir spēkā. Par pārējo agrāk vai vēlāk mēs uzzināsim no prokuratūras un tiesas.
Otra problēma ir nopietnu jautājumu trivializēšana. Lembergam izvirzītās apsūdzības ir smagas, un Damokla un Temīdas zobeni, kas draud dažiem citiem, saistās ar ļoti būtiskām, nereti pat sistēmiskām nebūšanām sabiedrībā un valstī. Ja žurnālists skaidri nenorāda uz tām, neanalizē, kā tas varēja notikt, un galu galā - ko mums no tā visa mācīties, tad tas ir kā salūts biezā miglā. Bez kādas apgaismības un krāšņa kopskata.