Kad līdz kaulu saknītēm pārņem sajūta - tas jau reizi ir noticis, šo esmu jau redzējis, tieši tā juties, tad darīšana, visticamāk, ir ar tā saukto deja-vu. Lai cik dīvaini tas arī būtu, man šis savdabīgais apziņas stāvoklis radās brīdī, kad pētīju īso LETA ziņojumu par iespējamo nervu gāzes - zarīna - nonākšanu Sīrijas armijas rokās. Izmantoto argumentācijas ķēdi un spekulāciju pārtapšanu par faktiem rindkopas ietvarā es jau biju kaut kur redzējis un secināju, ka vēsture neatkārtojas. Tā tiek atkārtota.
Atmiņā atausa Kolina Pauela 2002. gada prezentācija ANO Drošības padomē, kuru viņš pats jau paspējis nodēvēt par savas karjeras kauna traipu. Toreiz viņš starptautiskajai sabiedrībai demonstrēja trīsdimensionālus datorgrafikas attēlus, kuros bija redzamas ķīmisko un bioloģisko masu iznīcināšanas ieroču laboratorijas nomaskētas kā smagās automašīnas. Pēcāk atklājās, ka šīs pārliecinošās prezentācijas pamatā bija kādas nepārbaudītas personas visai apšaubāma liecība, kura nebija patiesa. Taču tas nevienu neinteresēja, speciālisti drīzāk strīdējās, vai šādai mašīnai varētu būt četri vai seši riteņu pāri, un liecība pamazām apauga ar realitāti. Tas bija farss, kas kalpoja par neatliekama iebrukuma iemeslu Irākā, pat bez ANO mandāta.
Iespējams, ka nesodāmības sajūta kombinācijā ar aiztecējušo laiku no jauna ir iedrošinājuši ķerties pie pārbaudītiem līdzekļiem. Šoreiz viss sākas ar anonīmas amatpersonas ziņojumu par to, ka Sīrijas prezidenta Bašara al Asada rīcībā esot nonākušas vielas, no kurām varot iegūt zarīnu. Tai pievienojās vēl kāds militāro jautājumu blogeris, kurš apgalvoja, ka Sīrijas vidienē inženieri sākuši nepieciešamās vielas jaukt kopā un process varot būt jau tādā stadijā, ka gatavo zarīnu iespējams kraut lidmašīnā un mest lejā.
Dažas dienas vēlāk medijos parādījās jaunākais raksts ar nosaukumu: «Sīrijas armija bumbas aprīkojusi ar indīgo zarīna gāzi.» Tajā vairākas anonīmas ASV amatpersonas apgalvo, ka zarīna bumbas neesot piestiprinātas lidmašīnām, jo Asads vēl nav devis galīgo pavēli, bet kuru katru brīdi viņš to varot izdarīt. Kāda amatpersona bilda, ka ārpasaule maz ko varēs darīt, lai to apturētu. Jāpiemin, ka rakstā tiek iekļauts arī tas, ka Sīrijas varas iestādes kategoriski noliedz, ka jebkad ķersies pie ķīmiskajiem ieročiem, ko var arī pilnībā saprast. Ja izdotos pierādīt, ka Sīrijas armija ir izmantojusi kaut vienu zarīna bumbu, tad Asada režīmu nespētu glābt ne Krievija, ne Ķīna. Šāds Sīrijas solis dotu pamatojumu intervencei pat bez ANO mandāta. Ķīmiskie ieroči tiešām ir starptautisko tiesību «sarkanā līnija», un tas ir skaidrs pat diktatoram.
Vēsture no jauna tiek atkārtota, un anonīmi izteikumi īsā laikā atkal kļūst par pamatojumu steidzamas intervences nepieciešamībai. No visai ciniska skatupunkta varētu pat spriest, ka Asada režīms ir tuvu tam, lai iegūtu izšķirošu pārsvaru pār nemierniekiem, taču tas īsti nesaskan ar plānoto reģiona attīstības grafiku. Lielvalstu filantropija vienmēr ir jābauda ar zināmu devu piesardzības.