Visaugstākās Eiropā
11. un arī 12. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS), kura ilgstoši sekojusi līdzi sociālo partneru diskusijām par virsstundu apmaksas apmēru, atzīst, ka kompromisu atrast tomēr būšot grūti, lai gan ne neiespējami. «Vienā no pēdējām tikšanās reizēm dzirdēju izskanam kompromisa priekšlikumu, ka, piemēram, par pirmajām 20 virsstundām piemaksa varētu saglabāties 100% apmērā, par nākamajām - sarukt. Vai par to izdosies vienoties, man grūti pateikt.» Deputāte atzīst, ka viņa pati atbalsta līdzšinējo kārtību - piemaksas 100% apmērā, jo virsstundas ir «ārkārtas gadījums».
Savukārt LDDK pārstāvis Andris Alksnis uzsver, ka Latvijā ir visaugstākās piemaksas par virsstundu darbu visā Eiropas Savienībā (ES), tas sadārdzina darbaspēka izmaksas, līdz ar to dārgākas kļūst arī saražotās preces un tas nozīmē zemāku to konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauž arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, kurš norāda, ka pašreizējais virsstundu apmaksas apmērs ir pārāk liels slogs mazajiem tirgotājiem. To nav problēmu izpildīt lielajām veikalu ķēdēm, kurās bieži ir arī ārvalstu kapitāls, taču pašmāju mazajiem tirgotājiem, īpaši laukos, tas esot teju nepaceļami, uzsver H. Danusēvičs.
To, ka tirdzniecības nozare ir viena no tām, kurās ir izplatīti darba samaksas kārtības pārkāpumi, apliecina arī Valsts darba inspekcijas (VDI) Darba tiesību nodaļas vadītāja Mārīte Noriņa: «Šogad VDI saņēmusi 2200 iesniegumu par darba tiesību pārkāpumiem. No tiem apmēram puse bija saistīti ar darba samaksas kārtības neievērošanu, apmēram 10% iesniegumu attiecās tieši uz virsstundu neuzskaitīšanu. Te gan jāuzsver, ka parasti uzņēmumā, kurā neievēro virsstundu apmaksas kārtību, ir vēl arī citi pārkāpumi. Nav tā, ka būtu godīgs uzņēmējs, kura vienīgais pārkāpums, ir virsstundu neapmaksāšana. Parasti ir vērojama pārkāpumu buķete.»
Tikai pēc vienošanās
Taujāta, kas tad īsti uzskatāms par virsstundām, jo, iespējams, darbinieks strādā ilgāk tāpēc, ka darba laikā sēdējis sociālajos tīklos, M. Noriņa teic, ka atslēgas vārds ir vienošanās: «Par virsstundu darbu tiek uzskatīti tie gadījumi, kad darbinieks ar darba devēju vienojas, ka radušos apstākļu dēļ kādu laiku nepieciešams strādāt pēc parastā darba laika. Tas ir lēmums, kuru pieņem abas puses. Turklāt saskaņā ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu vienošanās par virsstundu darbu var obligāti nebūt rakstveidā, tā var būt arī mutiska.» Amatpersona arī uzsver, ka par virsstundu darbu tiek uzskatīts tikai tas laiks, kas ir virs 40 stundām nedēļā vai summētā darba laika gadījumā - 172 stundām mēnesī. Turklāt jāatceras, ka virsstundu skaits nedrīkst būt neierobežots. Darba likums nosaka, ka pieļaujamais virsstundu skaits ir 144 stundas četru mēnešu periodā.
M. Noriņa arī stāsta, ka VDI ir savas īpašas metodes, kā konstatēt, vai uzņēmumā ir bijis nereģistrēts virsstundu darbs. Piemēram, ja ir neliels diennakts veikals, kurā strādā tikai divas pārdevējas, visticamāk, tur ir virsstundu darbs. Citas izmantotās metodes gan M. Noriņa atsakās atklāt. Viņa arī uzsver, ka pašreizējā darba likumdošana aizliedz virsstundas kompensēt ar brīvu dienu piemaksas vietā.
Nav piemaksa pie algas
LBAS priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns vienmēr ir paudis, ka pašreizējā situācijā nedrīkst samazināt piemaksas par virsstundām, jo Latvijā starptautiskā mērogā ir zemas darba algas, tāpat kā salīdzinoši zems neapliekamais minimums. «Latvijas strādājošo vairākumam algas ir pasakaini zemas, un mēs nepiekritīsim nekādām izmaiņām, kas pasliktinātu pašreizējo darbinieku stāvokli. Ja ir vēlme paaugstināt uzņēmēju konkurētspēju, lai valdība samazina darbaspēka nodokļu slogu, kas mums ir augstākais Baltijā, turklāt augsts tas ir arī ES kontekstā. Nevar ekonomiskās konkurētspējas problēmas risināt uz darbinieku darba samaksas rēķina,» ir pārliecināts E. Baldzēns.
Arī H. Danusēvičs uzsver nelielo algu nozīmi. «Ja darbinieku algas un neapliekamais minimums būtu lielāks, domāju, ka arodbiedrības tik ļoti neturētos pie pašreizējās virsstundu apmaksas kārtības.»
LDDK pārstāvis gan norāda, ka «nav normāli, ja piemaksa par virsstundām tiek uztverta par normālu ikmēneša darba samaksas sastāvdaļu. Virsstundām, ja ir normāla darba organizācija, jābūt izņēmumam, līdz ar to nav pamata runāt par šīm piemaksām kā ievērojamu ikmēneša pielikumu pie algas». Tam piekrīt arī Rimi arodbiedrības priekšsēdētājs Andrejs Krasiļņikovs, kurš norāda, lai arī viņa pārstāvētajā lielveikalu ķēdē visi darbinieki saņem 100% piemaksu par virsstundām, tās nedrīkst būt norma. «Darba organizācijai jābūt tādai, lai virsstundu vispār nebūtu vai tās būtu jāstrādā tikai īpašās ārkārtas situācijās. Darba devējiem pašiem vispirms jāuzlabo darba samaksas sistēma savos uzņēmumos, lai darba alga par normālo darbalaiku būtu adekvāta un cilvēku cienīga.»
Ņemot vērā pretrunīgos darba devēju un darba ņēmēju argumentus, skaidrs, ka vienošanās par virsstundu apmaksas kārtību nebūs vienkārši panākama, un jau tagad prognozējams, ka tas būs kompromiss. Pašreizējo sarunu gaitu skarbi vērtē DNB bankas sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. «Ar tādiem sociālajiem partneriem ienaidnieki nav vajadzīgi. Redzu apbrīnojamu abu organizāciju nespēju kopīgi sastādīt plašāku dienaskārtību un nonākt pie†tādiem risinājumiem, kuros abas puses ir ieguvējas. Var jau līdz spēku izsīkumam plūkties jautājumos, kuros abām pusēm ir un būs bezcerīgi pretēja nostāja. Tas ir katastrofāls stratēģiskās domāšanas un emocionālās inteliģences trūkums. Sociālo partneru pienākums nav tikai skaidrot valdībai, ko vēlas viņu saime, bet arī audzināt pašu saimi un izskaidrot, kur un kad jāpiekāpjas. Šādi turpinot, līdz vēsturiskam strādnieku un buržuāzijas dižkompromisam un tūkstošgadu mieram un laimei nenonāksim,» skarbi ironisks ir eksperts.