Kā liela pulvermuca
2011. gada 11. martā aptuveni 130 kilometru no Japānas ziemeļrietumu piekrastes Klusā okeāna dzīlēs notika deviņas magnitūdas stipra zemestrīce, kuras grūdieni bija jūtami arī galvaspilsētā Tokijā, kas atrodas 400 kilometru no pazemes zemestrīces epicentra. Tektonisko plātņu kustība radīja spēku, kas izraisīja milzu viļņus, kas ar lielu ātrumu brāzās valsts piekrastes virzienā.
Sasniedzot sauszemi, daudzstāvu mājas augstuma viļņi aizslaucīja visu, kas patrāpījās ceļā, - mājas, lielceļus un tiltus. Automašīnas kā pludiņi viļņojās satrakotajos ūdeņos. Krastā tika izmestas lielākas un mazākas jahtas un zvejas kuģi. Pirms atkāpšanās cunami iesniedzās vairākus kilometrus sauszemē, atstādams aiz sevis tonnām gruvešu. Tiek uzskatīts, ka zemestrīcē un cunami gājuši bojā 16 tūkstoši cilvēku, 3300 joprojām oficiāli tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem.
Cunami spēks bija tik liels, ka tas nodarīja pamatīgus postījumus Fukušimas atomelektrostacijai (AES). Stihijā tika bojāti četri no sešiem AES kodolreaktoriem, trijos sākās kodoldegvielas kušana, un tās rezultātā apkārtējā vidē tika izmests liels daudzums radiācijas. Ap AES 20 kilometru rādiusā tika noteikta slēgtā zona, no kuras evakuēja tūkstošiem cilvēku. Situācijas nopietnība tika salīdzināta ar Černobiļas kodolkatastrofu 1986. gadā.
Mēnešiem ilgi glābēji dzesēja bojātos kodolreaktorus, un decembrī tika paziņots, ka situācija ir stabilizējusies. Tomēr būs nepieciešams aptuveni 30 gadu, lai pilnībā pārtrauktu Fukušimas AES darbību, un šajā laikā stacija joprojām būs kā liela pulvermuca. Vēl viena zemestrīce vai citi ārējie faktori var izraisīt jaunu radioaktīvo noplūdi.
Nesaņem kompensācijas
Desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri pēc AES avārijas bija spiesti atstāt savu dzīvesvietu, nevar atgriezties mājās, un viņiem jācīnās par kompensācijām, ko apsolīja Fukušimas elektrostacijas operators TEPCO. Jurists Cutomu Aoki, kurš pārstāv pārvietoto cilvēku intereses, apgalvo, ka viņi laikus nesaņem ikmēneša kompensāciju 120 tūkstošu jenu (aptuveni 744 latu) apmērā. «Viņiem ir nepieciešama nauda, lai dzīvotu. Viņu problēma ir, cik ilgi pietiks naudas ikdienas tēriņiem. TEPCO nav pievērsis nekādu uzmanību viņu bezcerīgajam stāvoklim,» stāsta C. Aoki.
Japānas Sarkanais Krusts pagājušajā nedēļā paziņoja, ka centrālās valdības un pašvaldību nevienprātības dēļ Japāna ir zaudējusi gadu, lai atjaunotu zemestrīces un cunami nopostītos reģionus. «Centrālā valdība ir piedāvājusi dažādus [atjaunošanas] scenārijus, bet tie visi saskārās ar spēcīgu opozīciju no vietējām pašvaldībām un cilvēkiem, kuri tieši cietuši no zemestrīces un cunami,» vēsta organizācija.
Daudz pārmetumu raidīts pērn septembrī ieceltā premjerministra Josihiko Nodas virzienā, jo viņa valdība neesot spējusi definēt skaidru vīziju, kas būtu jādara, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu nopostītos piekrastes rajonus. J. Noda pauž, ka valdība darījusi visu iespējamo, bet problēma esot tajā, ka daudzas pilsētas nespējot izlemt, vai pilnībā atjaunot nopostītās teritorijas vai celt jaunus dzīvojamos rajonus augstākās vietās.
Par vienotības trūkumu liecina arī tas, ka valdības un opozīcijas strīdu dēļ tikai februārī izveidoja ministriju, kas pārraudzīs apjomīgos rekonstrukcijas darbus.
Valdošā neziņa padziļina daudzu izdzīvojušo izolētības izjūtu, kas rada viņiem papildu psiholoģisko slogu, uzskata speciālisti. «Ir svarīgi sniegt cilvēkiem labklājības izjūtu. Kaut gan ir pagājis gads, cilvēki joprojām dziedē emocionālās rētas. Rekonstrukcijas lēnā virzība izdzīvojušajiem rada stresu, jo ir neziņa, cik ilgi viņiem vajadzēs dzīvot šaurajos pagaidu mitekļos,» apgalvo Starptautiskā Sarkanā Krusta speciālists Patriks Fulers.