Mājā, kur mitinās Ērika ar bērniem, kāpņu telpa izpušķota ar bērnu roku lipinātām papīra vītnēm, Ziemassvētku noskaņās izrotāts arī dzīvoklis, tāpēc uzreiz nevar pamanīt ne atkritušās tapetes, ne kaktus ar pelējuma un mitruma traipiem. Ērika ir dzemdējusi un uzaudzinājusi septiņus bērnus, no kuriem vienu jau zaudējusi. Liktenis sīciņo sievieti nav lutinājis, arī viņas ģimenes dzīve ne vienmēr rātni iegūlusies sabiedrības pieņemtajos kanonos. Nesen viņa šokējusi pašvaldību ar iesniegumu, ka vēlas bērnus atdot bērnunamā, jo vairs nespēj viņus uzturēt. Tomēr uz jautājumu, vai viņa kaut reizi ir nožēlojusi to, ka dzemdējusi tik daudz bērnu, Ērika, ne mirkli nevilcinoties, atbild - nē! Nekad!
Izmisuma solis
«To papīru pēc tam paņēmu atpakaļ un saplēsu, tas bija rakstīts izmisumā un dusmās, jo gribēju garantētā iztikas minimuma pabalstu, taču, visu izrēķinot, izrādījās, ka mums tas nepienākas, jo uz vienu cilvēku ir par 40 santīmiem vairāk, nekā vajag,» atzīstas Ērika. Arī tagad pusi no nopelnītās stipendijas Ērikai atskaita, lai dzēstu parādu par dzīvokli. Vēl jāsamaksā par elektrību, gāzi, pārtiku, bērnu pusdienām. Patlaban gan Ērikas ligzdā ir palikuši tikai trīs bērni - Mārtiņš (12), Laura (13) un Jānis (7) -, kuri mācās amatu vidusskolā. Līga (20) Rīgā pabeigusi internātvidusskolu ar mūzikas novirzienu, tagad gatavojas doties uz Angliju pie sava topošā vīra Kristapa. Vecākā meita Rita ar vīru un pieciem bērniem saimnieko patēva lauku mājās, dēls Juris strādā Rīgā. Pirmdzimtais Aleksandrs gājis bojā ieslodzījuma vietā, viņa liktenis Ērikai sāp joprojām.
Aleksandrs, Rita un Juris dzimuši pirmajā laulībā, pēc tās izjukšanas Ērika ar trim maziem bērniem dzīvojusi Rīgā, bet, ciemojoties pie radiem Rēzeknē, nejauši iepazinusies ar Latgales puisi Jāni. «Tas bija atvaļinājuma romāniņš, nekad nedomāju, ka viņš skries pie manis uz Rīgu. Pa jokam viņam teicu - dzīvoklis man ir, bērni ir, tikai tās dzīvošanas nav. Pēc nedēļas - zvans pie durvīm! Kopā nodzīvojām 22 gadus, desmit no tiem Rīgā, divpadsmit Latgalē. Rīgā piedzima Līga un Jančuks, Laura un Mārtiņš pasaulē nāca jau šeit,» smaida Ērika.
No pilsētas pie cūkām
Rīgas posmu Ērika atceras kā laimīgāko laiku - pati strādājusi bērnudārzā, bijis trīsistabu dzīvoklis centrā, vīrs nedzēris. Taču, kad nomiris vīratēvs, nācies pārņemt saimniecību Latgalē. «Dzimusi un augusi pilsētā, pirmajā laikā staigāju pa pagalmu un raudāju, tieši tad pa televīziju gāja populārais seriāls Verdzene Izaura, es jutos tāpat. Rīgā man bija darbs, darbojos daudzbērnu ģimeņu biedrībā, vienmēr biju sabiedrībā, bet te mani atveda tur, kur ir tikai cūkas, govis, bērni. Par laimi, vismaz latgaliski pratu runāt.» Tajā laikā vīrs pasācis dzert, bijis agresīvs, to pēc tam gan nožēlojis. Ērika nebaidās atklāt, ka viņu ģimenē bijusi arī tāda krīze, ka bāriņtiesa mazākos bērnus aizvedusi uz bērnu aprūpes centru. Ērika atzīstas, ka pa to gadu nosirmojusi, taču saņēmusies un bērnus atdabūjusi atpakaļ. Pirms pieciem gadiem vīrs 46 gadu vecumā miris ar insultu. Tas bijis briesmīgs periods, dažu gadu laikā zaudējusi mammu, vecāko dēlu, vīru, meitai dzemdībās nomiris ceturtais bērniņš. Pēc vīra nāves viņu pārņēmis šoks. «Lai kā mums tur pa dzīvi bija gājis, vienai pašai sievietei ar bērniem laukos - tas ir nulles variants. Labi, ka radās iespēja pārcelties uz šo dzīvokli kaimiņu pagastā, bet laukus atstāju meitai ar znotu.»
Bērnus izcīnīja
«Kad esmu bijusi vislaimīgākā? Kad piedzima Sandris, man bija tikai 19 gadu, visi radinieki spieda, lai eju uz abortu. Aizgāju, pateicu dakterim, ka gribu bērnu. To bērnu es izcīnīju, bet zaudēju, tagad cīnos par pārējiem. Man pašai nebija ne brāļu, ne māsu, augu vientuļa.» Ērikas bērni ir kārtīgi apkopti, talantīgi, mamma ar lepnumu rāda kaudzīti diplomu par Lauras un Līgas panākumiem mūzikā, Mārtiņa un Jāņa - sportā. Viņa pati sākusi dziedāt korī, kas esot vienīgā atslodze no ikdienas. Pirms nācies iet slimnīcā ar otro insultu, strādājusi par auklīti, veikalā. No slimnīcas nācies izrakstīties pirms laika, jo trūcis naudas.
«Atbraucu mājās, televizora antenas sastieptas pa istabu, veļa izmazgāta, Jancis saimniekojis, māsu ģērbis, vedis uz koncertiem. Tādā ziņā neko par bērniem nevaru teikt, ja vajag, visu izdarīs.»
Ērika uzskata - agrāk daudzbērnu ģimenes bijušas cieņā, bet tagad tās uzskatot gandrīz vai par padibenēm. «Ja tu aizej, kaut ko paprasi, tev nereti atbild - nevajadzēja tik daudz dzemdēt, ja nevari pabarot. Bet es to nenožēloju. Bērni mani uztur pie dzīvības. Uz ko es ceru? Nezinu. Mīlestība jau sen pagājusi. Vienkārši, ja būtu cilvēks, kas piezvanītu, pateiktu - aizbrauksim uz pilsētu, uz kādu koncertu, teātri! Esmu pēc tā noilgojusies!»