Arī pie mums par gliemjiem reti kurš domātu kā par ēdienu, lai gan ēdami gliemji te ir. Pagājušonedēļ mani izbrīnīja arī Kristiānas Dimiteres stāsts, ka viņas mamma Vija Artmane vārījusi zupu no lielajām Gaujas gliemenēm, kas mestas laukā, jo gaļa tām sīksta, toties iegūtais buljons smaržojis pēc vēžiem un bijis labs pamats zupai. Saprotot, ka ēdams ir viss, kas nav atzīts par indīgu, atceros gadījumu ar vjetnamiešu viesstrādniecēm, kuras Ogres upes krastā bija gatavojušas gliemezīšu virumu un visas saindējušās. Tāpēc, domājot par Latvijas gliemežu ēšanu, pat ja pazīst arī ziemeļu ēdamgliemenes jūrā, visdrošāk domāt par vīngliemezi. Tas atrodams pat dažu pilsētu parkos, arī dārzos un lapu koku mežiņos, jo sen jau pārgājis savvaļā no klosteru un piļu dārziem, kur kopš XVI gadsimta vīngliemeži jeb Burgundijas jeb romiešu gliemeži audzēti gavēņu laikam. Diez vai par to varētu domāt kā par patstāvīgu ēdienu, lai gan ir arī receptes nūdelēm ar vīngliemežiem un zinātnieki apgalvo, ka septiņu šo gliemežu uzturvērtība atbilst vienam steikam. Vīngliemeži ir smalka uzkoda, parasti asociējas ar Franciju, kur tos ēd mājās un mājīgos restorānos. Esam bijuši un esam ēduši. Arī pie mums dažos lielveikalos var nopirkt mazas konservu kārbiņas ar gliemežiem un klāt - iztīrītas gliemežu mājiņas, kurās pasniegšanai galdā tos sagatavot. Vai saldētus un gatavus cepeškrāsnij. Te man prātā pirmie mani mēģinājumi ēst vīngliemežus.
Dzelzs aizkara laikos tos veikalos nepārdeva un receptes to gatavošanai nepublicēja, kaut arī paši gliemeži bija sastopami svaigi un dzīvi. Kad Saša un Aija ieguva pirmo dzīvokli Bauskā, mēs ar Askoldu braucām to apskatīt. Lai cik liels izrādījās šis vienistabas apartaments, tomēr devāmies brīvā dabā ķert zivis. Zivis ķērās aši, tikai viena nelaime - visiem viena makšķere, tāpēc Sašiņš mūs gaiņāja prom, lai paši meklējam sev nodarbošanos, kamēr viņš velk lielās raudas. Askolds kā gāja, tā pazuda un tad atradās ar veselu maisu vīngliemežu, ko bija salasījis gar upi. Mājās, protams, apēdām zivis, bet nesapratām, ko darīt ar gliemežiem. Zēni tad izlēma, ka šmorēs zaļumos, - ja jau baroni varējuši tos ēst, tad mēs tāpat varam. Abas ar Aiju ļāvām viņiem darboties. Atrotījuši piedurknes, baigi lamādamies, viņi ar spēku vilka gliemežus laukā no mājiņām. Kā par brīnumu, izvilka un izšmorēja un kā estēti - jo topošie arhitekti - sabēra kaudzītē uz salātu lapas. No lielā maisa iznāca sauja sīku strupulīšu ar izslietiem radziņiem. Tie garšoja kā vistas šķilvis. Kad braucām uz Rīgu, Askolds veda portfeli ar gliemežiem, ko taisījās iemarinēt un dot Sašam līdzi, dodoties uz trim mēnešiem krievu armijā. Kad garšoju iemarinētos, pamanīju, ka tie bez ragiem. Jā, Askolds ar nagu šķērēm ragus apgriezis, jo, lūk, zēni dzeršot šņabi un, ieraugot uzkodai ragus, nopūtīšot vilcienam sānus, un palikšot bez uzkodas. Edīte arī pagaršoja. Neko neteica, tik nākamā dienā piezvanīja un, gaidībās būdama, pieprasīja tos garšīgos gliemežus - kārojoties ļoti, kā jau grūtniecei. Un tikai vēlāk dejotāju ansamblis atveda īsto franču recepti - ar ķiploku sviestu no mājiņas izkratīt uz baltmaizītes.