Tas gan nenozīmē, ka drīkst pieļaut nevīžību pret Hipokrāta zvēresta garu jeb aroda godu un atbildību, ieskaitot tā sauktās naudas lietas. Ne velti arī Hipokrāta zvērests tik daudz runā par naudu, jo tā spēj sagandēt kuru katru labu pasākumu, kā tas sanācis, piemēram, Jelgavas traumatologam Vladimiram Kravecam, ko Tautas balss pieķērusi kukuļņemšanā. Lai gan slimnīcas galvenais ārsts kolēģi slavē kā profesionāli, vajadzīgas tikai dažas dienas, lai citā sižetā atklātos gan Kraveca kukuļņemšanas sistemātiskums, gan darba zemā kvalitāte: ar visu kukuli citai pacientei pēc ilgāka laika steidzamības kārtā operācija jāatkārto. Katram var gadīties, tomēr šajā gadījumā negodīgā nauda pārlieku uzkrītoši ir kopā ar zemu darba kultūru un kvalitāti.
Lai nu ko, bet ārstu algu būtībā noteikti varētu saukt par honorāru ar šajā vārdā ietverto norādi uz godu. Viss, kas prasīts pa virsu, ir negods, un salīdzinoši zema alga negodam nav aizbildinājums. Un, ja kukulis tiek prasīts trūcīgiem cilvēkiem, kam piecdesmit latu jāmaksā pa virsu oficiālajai vairāk nekā simts latu samaksai par ārstēšanu, tad tā ir vienkārši nelietība, kas diemžēl diskreditē daudz vairāk, nekā desmit ārsti ar godīgu darbu spēj saglābt. Lai cik grūts būtu Latvijas ārstu stāvoklis, viņu arods ir neiespējams nevis bez naudas, bet pirmām kārtām bez pienācīgā goda, un tā nostiprināšana sabiedrības apziņā nav mazāk svarīga par finansējumu medicīnai. Grūti ir pieņemt radikālus lēmumus un acīm redzami negodīgu darbinieku reāli sodīt vai pat atlaist, ja viņš ciemā vai mazpilsētā ir vienīgais vai viens no nedaudzajiem speciālistiem, tomēr labākas rītdienas vārdā ir lietderīgi papūlēties un paraudzīties pāri merkantiliem un mirklīgiem apsvērumiem.