Nebūs kļūdījies tas eksperts, kas sen sapratis, cik nozīmīga Latvijai ir Dienvidkaukāza valsts Gruzija. Kopš 1991. gada tur norisinājies tik daudz dramatisku notikumu, cik viena otra valsts nepiedzīvo pat pusgadsimtā. To var attiecināt arī uz Latviju, kurai 22 gados klājies labāk, jo vēsturiski ģeogrāfisku un politisku apstākļu dēļ, atšķirībā no Gruzijas, esam spējuši apgādāties ar tādām drošības iespējām, ko sniedz dalība NATO un ES. Savukārt gruzīniem, kas ir tikai ceļā uz šīm organizācijām, nācies nopietni izjust Krievijas militārās demonstrācijas. Beidzamie 20 gadi Gruzijā ir ledaina duša katram, kas aizstāv tautu un cilvēktiesības, - pretējā gadījumā gruzīnu bēgļu skaits nebūtu pārsniedzis 400 tūkstošus. Turklāt nav ne mazāko pazīmju, ka situācija mainīsies un šie cilvēki varēs atgriezties mājās. Apmēram tikpat daudz somu zaudēja savu dzimto vietu Ziemas kara rezultātā pagājušā gadsimta vidū un nav varējuši turp atgriezties joprojām. Ārkārtīgi līdzīgi, lai gan Putins, protams, nav Staļins.
Gruzija Latvijai, arī mūsu dienvidu un ziemeļu kaimiņiem, ir bijusi kā atvērta politikas mācību grāmata, kas dod iespējas iegūt dažādas zināšanas, protams, ja vien neesam slinki un ar izpratni to lasām. Tā kā runa ir par attiecībām ar Krieviju, tad nopietnam ārpolitikas pētniekam, stratēģiski domājošiem pētniekiem valdības padomnieku līmenī jau sen vajadzētu būt izstrādātai programmai, kura liekama lietā, x stundai pienākot. Kāda varētu būt šī stunda - kaut vai lēmums par Latvijas lauksaimniecības produktu ievešanas aizliegumu Krievijā. Gruzija to jau ir piedzīvojusi un parādījusi, ka Kremļa atteikšanās no gruzīnu vīna un Boržomi nenozīmē traģēdiju. Centīgāk strādājot un enerģiskāk meklējot citus noieta tirgus, to apstiprinās gruzīnu ražotāji, var dzīvot pat vēl labāk.
Ja nu kāda valsts reiz ir atradusies pašā bedres dibenā, tad Gruzija tur noteikti ir bijusi, taču ne reizi visos 20 gados nav radies iespaids par iespējamu padošanos, kas varētu novest pie valstiskuma sabrukuma. Bijis ārkārtīgi smagi kā fiziski, bez elektrības un gāzes ziemā dzīvojot, tā arī morāli, saņemot nievas un niknus vārdus no Maskavas par gruzīnu vēlēšanos turpināt triju Baltijas valstu ceļu.
Esam varējuši mācīties no kļūdām, droši vien Saakašvili iesaistīšanās asā neklātienes «diskusijā» ar Putinu arī par tādu uzskatāma. Varbūt pagaidām vēl prezidenta amatā esošais Saakašvili nedaudz arī pasteidzās ar pavēli par uguni pret Chinvali - pāris dienu vēlāk, kad krievu agresija kļūtu 100% nenoliedzama, tas būtu atbilstošāks brīdis. Tomēr nevar noliegt, ka līdzšinējais prezidents centies aizstāvēt Gruziju.
Tagadējā premjera Ivanišvili norāde uz Saakašvili drīzo nopratināšanu ir vēl viena mācību stunda, diemžēl pagalam nelāga.