Ēka bija visai kundziska, tai bija divi stāvi, balsinātas sienas, balkoni ar greznām dzelzs margām un četrslīpu jumts. Tikko pagājis garām sargiem, iekams bija atvērušās pamatīgās koka durvis, aiz kurām bija mājas plašākā zāle, kur uzturējās Aben Umeija, Ernando sajuta īpatnēju smaržu. Kad sargs atdarīja smagās vērtnes, muskusa aromāts uzvēdīja vēl spēcīgāk. Zālē skanēja arābu lauta - ūds. Halīfs, jauns, lepns, izskatīgs vīrietis, sēdēja ar sarkanu zīdu pārvilktā krēslā, turpat līdzās bija iekārtojušās viņa četras sievas. Halīfa staltais stāvs izcēlās zālē, kur visi pārējie sēdēja zemē uz rakstainas ādas vai zelta un sudraba pavedieniem izšūtu audumu spilveniem. Zāle bija izrotāta paklājiem un gobelēniem. Telpas vidū vijīgi kustējās dejotāja.
Visi trīs palika nekustīgi stāvam pie durvīm: Ernando nespēja novērst acis no dejotājas, bet Hironsiljo un Brahims aplaida vērīgu skatienu visriņķī. Beidzot Aben Umeija pamāja ūda spēlmanim un dejotājai un, kad mūzika apklusa, aicināja trijotni iekšā. Migels de Rohass, halīfa pirmās sievas tēvs un viens no turīgākajiem Uhiharas moriskiem, vairāki citi ietekmīgi uhiharieši, daži munfī vadoņi, starp kuriem bija arī Partals, Seniss un Gorri, vaicājoši lūkojās uz abiem vīriešiem un zēnu.
- Ko vēlaties? - bez aplinkiem noprasīja Aben Umeija.
- Šis zēns ir atnesis ziņas no Huvilesas, - varenā balsī atbildēja Hironsiljo.
- Runā, - pavēlēja halīfs.
Ernando gandrīz neuzdrošinājās valdnieku uzlūkot. Nesen iemantotā pašpārliecība kā pēc burvju mājiena piepeši bija viņu pametusi. Neveikli stostīdamies, viņš uzsāka stāstu, līdz Aben Umeija viņam iedrošinoši uzsmaidīja. Zudusī drosme atgriezās, un zēns turpināja stāstīt veiklāk.
- Slepkavas! - ieaurojās Partals, kad bija visu noklausījies.
- Viņi nogalina sievietes un bērnus! - iesaucās Seniss.
- Es taču teicu, ka mums jānostiprinās šajā pilsētā, - savaldību zaudēja Migels de Rohass. - Mums jācīnās un jāaizstāv savas ģimenes.
- Nē! Te mēs marķīza spēkus apturēt nespēsim, - stingri atbildēja Partals.
Taču Aben Umeija viņam pavēlēja apklust un ar valdonīgu rokas mājienu nomierināja arī munfī vairākumu, kas aizstāvēja viedokli, ka pilsēta jāpamet un jādodas uzbrukumā.
- Es jau teicu, ka pagaidām mēs paliksim tepat, - paziņoja halīfs, par spīti munfī neapmierinātībai. - Bet tevi es vēlos uzteikt par drosmi! - viņš pievērsās Ernando. - Kāds ir tavs amats?
- Esmu mūļu dzinējs. Vadu sava patēva mūļu karavānu, - puisis paskaidroja, norādīdams uz Brahimu, kam Aben Umeija pamāja ar galvu, tā apliecinot, ka to pazīst, - un uzraugu jūsu laupījumu.
- Tāpat viņš ir lielisks veterinārs, - iestarpināja Hironsiljo.
Halīfs mirkli apdomājās, tad teica: - Vai tu par mūsu tautas kopīgo naudu rūpēsies tikpat drosmīgi, kā rūpējies par savu māti?
Ernando palocīja galvu.
- Tādā gadījumā tu visur nāksi man līdzi un uzmanīsi mūsu zeltu.
Brahims, stāvēdams līdzās padēlam, nemierīgi sagrozījās.
(Turpinājums 11. aprīļa numurā)