Pārsālīts!
1. Savulaik Rīgas mērs dzēlīgi piebilda, ka t. s. latviešu partiju politiķu skaļā reakcija uz Jauno vilni bijusi vislabākā reklāma festivāla pasākumiem. Reformu partijas (RP) ministri var teikt lielu paldies saviem kritiķiem. Vēl nesen vienīgā tēma par partiju bija tās zemais reitings - nu izrādās, ka jau apbedītie ir teju vai kaut kādi ļaunie pasaules valdnieki, pret kuriem pēdējā izmisīgajā kaujā jāceļas Latvijas politikas un biznesa smagsvariem.
RP partneri valdībā ietur pauzi, jo uzskata to par sev izdevīgu taktiku. Gan tāpēc, ka tracis, kas sacelts ap Robertu Ķīli un Edmundu Sprūdžu, novērš uzmanību no, piemēram, veselības vai kultūras ministrēm. Gan tāpēc, ka ļauj izskatīties kā nosvērtiem «vecākajiem brāļiem» (vismaz Vienotības pašas vērtējumā, šķiet). Partneriem tīk tēvišķīgi norādīt, ka RP ministriem trūkst komunikācijas prasmju, tādēļ tik saasināta reakcija. Protams - un mediķu, arodbiedrību protesti gan liecina par izcilām komunikācijas spējām...
Un, protams, Ķīļa un Sprūdža idejas vēl jāapspriež Vienotībā un Nacionālajā apvienībā, jo tās ir negaidītas, faktiski iepriekš nedzirdētas, nu labi - kaut kā pusgada (vismaz) laikā nav nācies tās apspriest. Citiem vārdiem sakot, arī koalīcijas partneriem nevajadzētu savā spēlē pārsālīt. Jo, lai gan var likties, ka līdz pašvaldību vēlēšanām laika gana, valdības koalīcijai ir pēdējais laiks sākt domāt par vienotu sarakstu Rīgā, par kvalitatīvu piedāvājumu (un tādā izstrādē nepieciešamas visu idejas), nevis bakstīt citam citu. Tas ir - ar nosacījumu, ka koalīcija nav jau domās kapitulējusi Rīgas pašvaldības pašreizējai varas nometnei.
Koalīcijai nevajadzētu aizmirst, ka daļa tās vēlētāju Rīgā vienkārši var līdz urnām neaiziet - Saeimā un valdībā Saskaņas centrs pie varas nav, tātad valsts līmenī nepatīkami pārsteigumi valodas vai pilsonības jautājumos nav gaidāmi, attiecīgi lai jau Rīgā «ņemas»...
Labs cilvēks nav profesija
2. Aizvadītajā nedēļā ar jaunu sparu uzbangoja kaislības ap pasažieru vilcienu iepirkumu, nacionālo aviokompāniju, sabiedriskā transporta pārvadājumu organizāciju reģionos utt. Par šīm tēmām izteicās, kā saka, visi, kam nav slinkums, izņemot pašu satiksmes ministru. Rezultātā rodas jautājums - ko Aivis Ronis saprot ar satiksmes ministra pienākumu pildīšanu? Vizītes ārzemēs, lai piesaistītu partnerus un investorus Latvijas tranzīta infrastruktūrai? Ļoti labi, un viņam kā profesionālam diplomātam šis uzdevums varētu labi padoties. Un tomēr ministrs nevar norobežoties no uzraugāmajā nozarē notiekošā kā kaitinošas jezgas, kas traucē «lielās lietas». Ronis satiksmes ministra postenī stājās ar labu ilgākā laikā izveidotu reputāciju Latvijā un ārzemēs. Iespējams, ministrs apzināti cenšas neiesaistīties nozares kaislībās, lai nesagandētu savu reputāciju. Cilvēciski tas būtu saprotams, tomēr tad jāsecina, ka viņš, savulaik piekritis premjera piedāvājumam kļūt par ministru, visai vāji apzinājies, ar kādiem «pasažieriem» nāksies strādāt un kādas problēmas risināt. Tā teikt, noderētu vēl viens labs ieraksts CV, kādēļ nepiekrist? Labi, arī tā gadās. Bet kas tālāk? Ministrs vienkārši mēģinās pārlaist šo kreņķīgo posmu savā dzīvē, līdz parādīsies kāds paša interesēm un spējām atbilstošāks piedāvājums?
Kam ticēt?
3. Aizsāktajā tēmā «ko Latvijas populārākā partija domā par iespējamo pilsonības referendumu?» skaidrības joprojām nav. Nila Ušakova loks signalizē, ka Rīgas mērs nav mainījis viedokli, ka Saskaņas centram (SC) šī iniciatīva nav jāatbalsta un ka SC biedru pašdarbība netiks pieļauta. Savukārt SC «tēva» Jāņa Urbanoviča izteikumi (piemēram, intervijā Pro100TV: «Mēs esam centriska partija ar ļoti plašiem flangiem») dod mājienu, ka partijas vadība neliegs biedriem atbalstīt Ždanokas & Co centienus. Šādi pretrunīgi vēstījumi, protams, nenozīmē, ka SC draud šķelšanās, - ticamāk, ka Ušakovs nodrošinās savas nostājas respektēšanu SC deputātu Rīgas domē rindās, savukārt pārējā SC attieksme būs nekonkrētāka un pielaidīga. Tādējādi, vērtējot pilsonības referendumam nepieciešamo parakstu savākšanas izredzes, jautājums ir par to, kam no SC līderiem apvienības vēlētāji uzticas vairāk.
Viņi mūs pārsteidza...
4. Ir ļaudis, kuri apgalvo, ka Latvijā pārāk liela ietekme esot t. s. specdienestiem. Liekas, bažas ir pārspīlētas, tomēr neapšaubāmi, piemēram, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir nozīmīga institūcija, tādēļ ir no svara, kas to vadīs, kad salīdzinoši tuvā nākotnē beigsies Jāņa Kažociņa pilnvaras. Attiecīgi tēma gana aktuāla. Tomēr tieslietu ministra paziņojums, ka SAB nākamajam vadītājam nevajadzētu būt no specdienestu vides, izbrīna. Jā, arī specdienestiem raksturīga ir iekapsulēšanās, tādēļ svaigs skatījums par ļaunu nenāktu. Bet vai tādēļ SAB vadītājs jāmeklē (eks-) politiķu vidē? Vai varbūt Bordāna kungs lika manīt, ka SAB par ļaunu nenāktu kāds NVO pārstāvis?
Vēl viena atklāsme, kas pagājušajā nedēļā nedaudz pārsteidza, ka TV skatītājiem Latvijā jārēķinās ar to, ka arī par sabiedriskās televīzijas skatīšanos var nākties maksāt t. s. abonentmaksu. Nebeidzamā naudas trūkuma piesaukšana rada neizpratni kontekstā ar to, ka vēl šā gada budžeta grozījumos LTV tika pie papildu finansējuma, turklāt jāņem vērā, ka tiek strādāts pie apvienota sabiedriskā medija izveides, kas radīs kvalitatīvi jaunu situāciju, tādēļ abonentmaksas apspriešana ir skriešana pa priekšu vilcienam.