Abi apgalvojumi neizslēdz viens otru... Uzreiz teikšu, ka manā skatījumā tā tomēr ir ļoti liela problēma. Varētu jums piekrist aspektā, ka par šo problēmu runā arī Eiropā - iespējams, vairāk nekā Latvijā. Bet tas nemaina lietas būtību, proti, ka zemā līdzdalība ir problēma, jo tas apdraud demokrātiju kā noteiktu modeli. Ja kādu parlamentu ievēl salīdzinoši neliela balsstiesīgo daļa, tad ir pamats apšaubīt šī parlamenta leģitimitāti.
Tomēr tikpat leģitīmi ir pateikt, ka es par politiku neinteresējos un tajā nepiedalos - tādas ir manas tiesības.
Piekrītu, un tādēļ tas ir ļoti delikāts jautājums, kā vēlētāju līdzdalību veicināt - optimāli būtu, ka tās pamatā būtu pašu vēlētāju vēlme, ka šī līdzdalība būtu pašsaprotama. Bet es piekrītu, ka risinājums būtu kaut kādi piespiedu instrumenti, piemēram, kā tas ir dažās valstīs, noteikt dalību balsojumā kā obligātu.
Kā viens no instrumentiem tiek minēts e-vēlēšanas - ja izteikt savu kā vēlētāja gribu būtu vieglāk, cilvēki būtu aktīvāki.
Par e-vēlēšanām ir nācies piedalīties dažādos semināros un dzirdēt abu viedokļu aizstāvjus. Es esmu kategoriski pret šādām vēlēšanām. Jo to pat matemātiķi savā līmenī ir pierādījuši - nav iespējams izveidot simtprocentīgi drošu e-vēlēšanu sistēmu, tādu, kurā kāds nevar iejaukties, turklāt nebūs pat īsti skaidrs, vai šāda iejaukšanās ir notikusi un cik lielos apjomos. Man šķiet, ka ģeopolitiskā situācija, kaut elementārā loģikā balstīts priekšstats par to, kādus resursus Krievija var ieguldīt kiberkarā, ir pietiekami argumenti, lai e-vēlēšanas neiekļautu pat apspriežamo jautājumu dienas kārtībā.
Labi. Tad laiku pa laikam izskan tēze, ka varētu mainīt proporcionālo sistēmu uz jauktu - lai ļaudīm būtu interesantāk izvēlēties starp kandidātiem.
Visiem šiem uzlabojumiem droši vien būtu jēga, tomēr es nedomāju, ka tie spētu atrisināt fundamentālo problēmu - pilsoniskās apziņas trūkumu. Var jau izdomāt dažādas reformas, tomēr, ja saglabāsies tik zema uzticība varai, tās maz ko dos.
Un kā politiku darīt cilvēkiem interesantu? Rau, izskan tēzes par nepieciešamību mainīt partiju regulējumu - lai tās ir lielākas, tātad reprezentatīvākas, lai tās nevar nodibināties īsi pirms kārtējām vēlēšanām utt.
Šajā vienādojumā ir ļoti daudz saskaitāmo, tomēr atkal nepieciešams paskatīties dziļāk. Kāpēc Latvijā nestrādā tradicionālais svārsta princips politikā, kad kreisās un labējās partijas kaut cik regulāri nomaina pie varas viena otru? Acīmredzot tāpēc, ka sabiedrība ir tik sašķelta - valodas, vēstures u. c. jautājumos -, ka balsojums notiek atbilstoši šīm lūzuma līnijām. Un tas apliecina politikas vājumu. Jo tas nav pareizi, ka vieni politiķi ir tādā kā permanentā opozīcijā, savukārt tajā otrajā pusē - ja paskatāmies ilgākā laika nogrieznī - tādas nopietnas savstarpējas konkurences jau nemaz nav. Un tas nozīmē, ka ilgākā laika periodā elite deģenerējas. Savukārt svārsta principu var ieviest, tikai izjaucot etnisko dalījumu - es citu ceļu neredzu.
Pieminējāt sašķeltību, un tad gribētos oponēt - sašķeltībai tieši vajadzētu mobilizēt iet uz vēlēšanām. Jo vai nu «krievi nāk!», vai «nacionālisti nāk!», tomēr ļaudis uzkurbulējas un dodas pie urnām.
Daļēji jau tā notiek.
Bet, ja kopējā vēlētāju aktivitāte tomēr ir tik zema, tad jāsecina, ka lielu daļu Latvijas vēlētāju patiesībā neuzrunā arī mobilizējošie saukļi.
Acīmredzot tāpēc, ka tos nomāc kaut kas vēl spēcīgāks - neticība, ka kaut ko šajā valstī var mainīt.
Tātad tiek piedāvāts noteikt lielāku nepieciešamo personāžu skaitu, kuri var izveidot politisku partiju. Tajā pašā laikā - ja paturam prātā mērķi palielināt cilvēku līdzdalību politikā - varbūt tieši būtu jāsaglabā mazāks skaits? Tā teikt, arī tas jau ir labi, ka 200 grib kaut kā darboties...
Abi argumenti pareizi. Un man pat ļoti gribētos atbalstīt to otro. Tomēr, racionāli izvērtējot Latvijas līdzšinējo praksi, es sliecos atbalstīt minimālā biedru skaita sliekšņa paaugstināšanu. Visiem zināma tēma: politika ir kompromisu māksla. Nav nekāds noslēpums, ka jau indivīdu līmenī mums ir problēmas ar cita, atšķirīga viedokļa respektēšanu. Zems slieksnis partiju gadījumā nozīmētu, ka konkrētie cilvēki nāk ar savu izloloto ideju, kuru nav gatavi pamainīt ne par mata tiesu - jo nelielā domubiedru grupā viņiem jau nav tās vajadzības mācīties debašu kultūru, kompromisa meklēšanas spējas. Augstāks slieksnis zināmā mērā būtu spēka paņēmiens - spiest šos cilvēkus turēties kopā, mācīties sadarboties, mācīties pieciest citam citu.
Kontekstā ar visām grūtsirdīgajām atziņām par vēlētājiem Latvijā, vai jūs saprotat, tieši ko politiķi domā, piesaucot «mūsu vēlētāju»?
Man arī šāds jautājums bieži rodas, kad dzirdu politiķus lietojam šo vārdu savienojumu, un man ir aizdomas, ka viņi paši to nesaprot. Es to mēģinātu definēt tā: tā ir kaut kāda vēlētāju kopa, kuriem ir vairāk nekā viens iemesls balsot par konkrēto partiju un kuri par konkrēto partiju ir balsojuši vairāk nekā vienās vēlēšanās. Un, ja mēs paskatāmies šādā griezumā, tad par stabilu vēlētāju loku kādai partijai runāt ir ļoti problemātiski. Rezultātā vēlēšanu rezultātos ir liela nozīme nejaušībām, kas gan netraucē politiķiem pašiem interpretēt šos rezultātus, piesaucot «mūsu elektorātu» utt.
Kad jūs sakāt savā definīcijā «vairāk nekā viens iemesls», vai tas nozīmē, ka cilvēks balso par konkrēto partiju ne tikai tāpēc, ka tā ir «mazākais ļaunums», ka tā ir kaut cik jēdzīga uz citu fona?
Nu ja - lai ir vairāk apsvērumu. Jo «mazākais ļaunums» ir ļoti izplūdis jēdziens - šodien tas ir viens, rīt jau cits. Savukārt, ja tev ir, pieņemsim, trīs argumenti balsot par partiju X, tad arī tad, ja pazūd viens, varbūt pat divi no šiem trim, tu tik un tā balsosi par partiju X.
Ir viedoklis, ka vēlētāju kopējā apjomā vienmēr ir noteikts īpatsvars, kas, žargonā izsakoties, pavelkas uz jauniem politiskiem projektiem.
Vēlētāji savā attieksmē pret politiku dalās citādi, tādēļ es nerunātu par īpašu grupu, kas a priori orientējas uz kaut ko «svaigu». Turklāt es vispār pret šādu izvēles praksi izturos iecietīgāk - man nepatīk, ka saka «Laimes lāča mūžīgie gaidītāji» utt. Ja cilvēks ir dziļi vīlies iepriekšējā izvēlē, tad viņam jau faktiski ir divas izvēles - vispār nepiedalīties vai tomēr mēģināt atrast kādu, kam atdot savu balsi.