Līdzīgi kā, operējot ar dažādiem makroekonomiskajiem rādītājiem, nereti piemirstam par ierindas ļaužu iztikšanu, arī spriežot par izglītības sistēmu, liekas, dažkārt izslīd no prāta, ka šīs sistēmas mērķis un jēga ir skolēni. Diskusijas par mācību iestāžu skaitu, pedagogu noslodzi un atalgojumu ir vajadzīgas, tomēr svarīgāks ir jautājums par izglītības kvalitāti. Igaunijas pieredze to apliecina diezgan tieši - sistēmas kvantitatīvie rādītāji nav kardināli atšķirīgi no mūsu, diez vai Igaunijā skolēni ir mazāk pakļauti mūsdienu patēriņa kultūras vilinājumiem - tomēr redz', kā iegūtu zināšanu un prasmju ziņā pamatīgi apsteidz mūsu jauno paaudzi. Ņemot vērā, ka dabaszinātņu un matemātikas likumi Valgā diez vai ir atšķirīgi no tiem, kas robežas mūsu pusē, ka igauņu valoda nav vieglāka par latviešu, jāsecina, ka tas ir Igaunijas skolotāju nopelns. Acīmredzot viņi ir mazāk samocīti, sekojot līdzi kaislībām ap «izglītības politiku», un var vairāk nodarboties ar savu tiešo darbu.
Tiesa, bēdīgāk būtu, ja mūsu ziemeļu kaimiņu labāko sekmju skaidrojums būtu arī atšķirīgās vērtībās sabiedrībā kopumā. Proti, ka mūsu skolēni nesaskata lielu jēgu izglītības iegūšanā, jo pieaugušo pasaule viņus pārliecinājusi, ka Latvijā, lai sasniegtu pārticību, svarīgāk ir būt «šofera dēlam», ka nav vērts pūlēties, jo valsts attīstība ir tik neprognozējama, ka, ieejot «lielajā dzīvē», tāpat nāksies vadīties pēc tā brīža konjunktūras, un ka vispār panākumi dzīvē nekādi nav saistīti ar tavu izglītību.