Tā Otrajā pasaules karā vīrieši karoja vāciešu un krievu pusē, tika ievainoti vai krita kaujās, saņemti gūstā vai sabēguši mežos, devušies kur citur pasaulē vai bez vēsts pazuduši. Mājās palika veci cilvēki, bērni un sievietes. Vecie cilvēki bija nevarīgi, bērni mācījās, bet sievietes darīja visus smagos vīriešu darbus: ara, sēja un novāca ražu, cirta un zāģēja kokus, no meža izveda baļķus(!), ar rokām slauca govis. Sievietes strādāja zemesceļu, ielu, sliežu remontdarbos... Ak dievs, kādas sagurušas viņas izskatījās! Kādas sastrādātas, sāpošas, sapampušas bija viņu rokas, salīkušas muguras! Tāds, lūk, pēc kara bija sieviešu liktenis. Viņas fiziski vairs nebija tādā stāvoklī, lai vēl dzemdētu un audzinātu bērnus.
Jaunietes pēc vidusskolas beigšanas rāvās uz augstskolām. Ieguvušas izglītību, centīgi strādāja, darbā bija disciplinētas, guva panākumus un iemantoja cieņu sabiedrībā. Bet tik un tā ģimeni nodibināt neizdevās: vīriešu bija mazākums, sieviešu vairākums palika neprecējušās. Nu vecumā viņas ar nievu pieskaņu tiek sauktas par vientuļajām, kas vedamas uz mežu. Vai tad smagus darbus strādājušās, izskolojošās ārstes, skolotājas, zinātnieces, talantīgās aktrises būtu vērtējamas zemāk tikai tādēļ, ka nav apprecējušās un izaudzinājušas bērnus? Un tādēļ nievājamas? Diemžēl tāda attieksme ir ērmota un personību aizskaroša. Tā nav pieņemama, jo ir aplama.
Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir: dzīvo viens vai veido ģimeni un audzina bērnus. Tikai cilvēkiem ir jābūt godīgiem pret sevi un citiem un jāstrādā ar atbildību pret visiem. Kas tad galu galā sabiedrībai un valstij dod vairāk labuma - neprecējusies ārste, kas darba mūžā sevi atdevusi medicīnai, cilvēku veselībai, vai ģimene, kurā nācis pasaulē bērniņš, kas tiek pakļauts emocionālai un fiziskai vardarbībai?
Ikviens krietna darba darītājs nodrošināms ar pienācīgu pensiju un cilvēka cienīgām vecumdienām. Arī tie, kas vecumā palikuši vieni, nav baidāmi ar pansionātiem. Tie ir un būs vajadzīgi vienmēr. Tikai mūsu pansionāti ir gaužām neatbilstoši prasībām. Protams, ir jau viens tāds paradīzes dārzs Pārdaugavā, gandrīz līdzīgs Austrālijas pansionātiem. Tikai Austrālijā ikviens pensionārs par saprātīgu samaksu pansionātā var pavadīt mūža nogali labā kultūrvidē un labklājībā. Un uz tiem veci cilvēki, it īpaši vieni palikušie, rautin raujas paši. Diemžēl Pārdaugavas pansionātā var nokļūt tikai kampēju vecāki, pārējiem to neredzēt kā savas ausis bez spoguļa.
Mūsu pensionāri, pārcietuši karu un izsūtījuma postu, pārdzīvojuši okupāciju, ir godājami un pelnījuši labas vecumdienas. Diemžēl tas īsti nav sanācis. Var jautāt: kādi tam iemesli? Diezgan nesmuki. Pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas uzradās kampēji un valsti izsaimniekoja līdz bankrotam. Pensionāriem pensija saplaka. Pa pieskari pazuda tālēs zilajās arī darba mūžā krājkasē noguldītie ietaupījumi vecumdienām. Par tiem jau laikus bija parūpējušās neprecējušās sievietes. Nu viņām tiek ieteikts palīdzību lūgt sociālos dienestos. Bet pareizāk būtu, kā atzinis Latvijas Bankas eksprezidents Einārs Repšes kungs, labot pieļauto kļūdu un nolaupītos ietaupījumus vecajiem cilvēkiem atdot. Vispirms tiem pensionāriem, kuri dzīvo vieni un kuriem pašreiz klājas visgrūtāk.
Pienācis laiks beidzot sagatavot sertificētus aprūpētājus, kam var uzticēt pensionāru aprūpi mājās. Tāda aprūpe daļai pensionāru būtu pieņemama. Turpretī pašreizējos lielpansionātos varētu izmitināt mūža nogalē no cietumiem iznākušos, bērnu pametējus, alimentu nemaksātājus, cilvēkus, kas bērnus vardarbīgi traumējuši, dzērājus, narkomānus un vēl citus nelabu darbu darītājus. Pašreiz viņi tiek izvietoti pa visiem pansionātiem, kur ar savu uzvedību traucē atpūtu citiem.