Valdošo partiju grūstīšanās, protams, ir garšīga tēma, tomēr no valsts attīstības viedokļa būtiskāks ir it kā sausi garlaicīgais jautājums par to, kā varas pieņemtie lēmumi tiek «ieģērbti» likumprojektos, noteikumu grozījumos, informatīvajos ziņojumos utt. Vispārējā diagnoze diemžēl joprojām nemainīga: nereti vai nu «papīrs» tiek konstruēts tā, lai radītu vētrainas darbības iespaidu, nerisinot problēmas to kopumā, vai arī ir tā, ka pareiza iecere tiek aprakstīta tik sarežģīti, ka rodas šaubas, vai ieceres reālie īstenotāji neapjuks.
Ja paveramies uz dokumentiem, kas sākuši savu apriti valdībā (pieteikti Valsts sekretāru sanāksmei) šonedēļ, piemēri atrodami abām situācijām. Piemēram, informatīvais ziņojums par ES programmas Izaugsme un nodarbinātība vienu no sadaļām runā par labi saprotamu un svarīgu jautājumu - kā palīdzēt jauniešiem, kuri nedz ir atraduši darbu, nedz turpina mācības. Iepazīstoties ar ziņojumu, var nojaust, ka tas skar reālu atbalstu, nevis tukšu mutes virināšanu. Bet - lai, ja tā drīkst teikt, visi svētie stāv klāt nodarbinātības un izglītības speciālistiem, kuri reāli programmu īsteno un īstenos, jo veicamais darbs ir tā aptamborēts ar atsauču atsaucēm, punktu apakšpunktiem, ka ļoti viegli kaut ko formāli neievērot.
Otra situācija saistās ar ziņojumu Par Latvijas zinātnes strukturālās reformas īstenošanu līdz 2015. gada 1. jūlijam. Labā ziņa ir tā, ka, iepazīstoties ar ziņojumu, rodas iespaids, ka mūsu augstskolas un citas ar zinātni saistītās struktūras gluži vis letarģiskā miegā neguļ un pašas piedāvā plānus savu pētniecības «saimniecību» sakārtošanai (turklāt nozares ministrija tos respektē). Savukārt sliktā ziņa ir tā, ka no pašas valsts pārvaldes puses pieteiktās reformas neko daudz neatrisinās. Respektīvi, Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātās izmaiņas zinātnes finansējuma modelī, ļoti iespējams, ir pareizas, «tikai» problēma ir tā, ka pats finansējuma apjoms adekvāti nepalielināsies. Neapšaubāmi ir svarīgi, lai šis finansējums - jo īpaši sava mazā apmēra dēļ - tiktu sadalīts racionāli, tomēr, ja valsts to būtiski nepalielinās, mūsu zinātne tik un tā veģetēs.
Latvijas Zinātņu akadēmijas nesen izdotās Latvieši un Latvija 1. sējumā lasāma apcere par to, kā ārzemju ceļotāji aprakstījuši savus iespaidus par teritoriju, kas šodien ir Latvija. Jau sākot ar XVIII gadsimtu, pat tie, kuriem pieredzētais nav paticis vai kuru sniegtā informācija ir vienkārši aplama, uzsver, ka latvieši esot ļoti tendēti uz poētiku, dziedāšanu utt. Lai speciālisti atvaino par jokošanu varbūt nevietā, tomēr liekas, ka jau izsenis, vēl pirms valsts izveides, pieminētais radošais gars turpina plaukt un zelt, tikai izkropļotā formā - ja agrāk bijām lieli meistari uz parunu, tautas dziesmu un mīklu darināšanu, tad nu uzrādām varenas izdomas spējas dažādu normatīvo aktu un birokrātiskā žargona izkopšanā.