G. Šmits, pazīdams amerikānisko vidi, arī izrādē centies notvert īpatnējo, amerikānisko kultūras un komunikācijas garšu. Drāmas terapijas ārējās norises, kuras austrumnieciski tērptā Mārtija (B. Broka) vada, nedaudz mulsdama, bet braši pieturēdamās pie sev ierastās bērnu auditorijai paredzētās metodikas, izoderētas ar varoņu atšķirīgajām vēlmēm, interesēm, nolūkiem, ko aktieri nospēlē niansēti, ar jauku humora izjūtu. Te ir šķiršanās nomākts, seksuāli norūpējies galdnieks Šulcs (V. Daudziņš), kompleksaina, nihilistiska pusaudze Lorena (I. Tropa), izbijusi aktrise Terēze (E. Kļaviņa) un pedagoģes dzīvesbiedrs Džordžs (A. Keišs), kurš piedalās tikai ģimenes miera labad. Iestudējumam ir tāda smalkjūtīga robeža starp ironiju par to, kā cilvēki savu problēmu risināšanai izvēlas mākslas pulciņus, un apbrīnu un respektu par viņu dūšu, lai uzdrošinātos to publiski darīt. Izrāde strukturēta ainās, kuras atdala īsas tumsas pauzes, un neona uzraksts ziņo par laika posmu, kas pagājis kopš iepriekšējās nodarbības. Tas prasa ātrumu un precizitāti mizanscēnu un emocionālo noskaņojumu maiņā. Un tas ir precīzi nostrādāts. Patīkams, kvalitatīvs, izklaidējošs mainstream iestudējums. 5 5 5 5 5
Ja Annijas Beikeres lugai (2010. gadā - labākā amerikāņu luga) būtu ķērušies klāt dāņu kinorežisori, iespējams, tā beigtos ar pāris pašnāvībām. Viela atrastos. Gatis Šmits kopā ar JRT lielisko aktieransambli gājis citu ceļu. Stāsts par piecu neiespējami dažādo tipāžu izlīšanu no saviem bērnības, pusaudžu, brieduma gadu utt. kompleksiem žanriski iegriezts ļoti asprātīgs. Tas neizslēdz, ka brīžam «jānožagojas» skumjās. Uzticīgs JRT skatītājs pazīs šo intonāciju (Garā dzīve, Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība) - šķietami neiespējamā mistrojumā apvienojas pārdrošākā karikatūra ar smalkjūtību un psiholoģisko dziļumu. Šmits, manuprāt, ir noslēpumainākais režisors Latvijas teātrī. Viņam nevajag Hičkoka «spriedzi», ir pašam sava, kas rodas īpatnējā teātra kino vai kino teātra intonācijā, kur it kā «nekas notiek». Komplimenti kostīmu māksliniecei Keitai un scenogrāfam Rūdolfam Bekičam - uzburt reālismu «kā šodien trolejbusā» ir ārkārtīgi grūti. Prieks pēc ilgāka laika redzēt Ingu Tropu, staigājošu kapuci - iebaidītu, apātisku pusaudzi -, un Baibu Broku pasniedzējas Mārtijas sūri grūti sarūpētajā «omm» apskaidrībā, kas gatava sašķīst gabalos ik brīdi. Brīnišķīgs piedzīvojums - sekot vijīgi neirotiskās izbijušās aktrises Terēzes (Elita Kļaviņa) un pamestā galdnieka Šulca - cirvja ar dvēseli (Vilis Daudziņš) - pievilkšanās stāstam.
5 5 5 5 5
Stāstu par pieciem vientuļiem, dzīves aizlauztiem cilvēkiem, kas sastopas amatieru interešu pulciņa nodarbībās, droši vien varētu iestudēt arī kā drāmu. Par vientulību, skarbo likteni, kam neviens neizbēg, par mazajiem un ne tik mazajiem meliem, ko katrs stāsta sev un citiem vienkārši tādēļ, lai dzīve būtu paciešama un tajā iedegtu kaut nelielu, bet cerību stariņu. Izrādes zemstrāvās jūtamas arī sāpes un nopietnība, bet lielākoties tā tomēr ir inteliģenta un ļoti asprātīga komēdija par dzīvi un teātri - JRT aktieru tēli burvīgā pašironijā izspēlē klišejiskus priekšstatus par to, kā uzvedas un ko nozīmē aktiermāksla. G. Šmitam savukārt izdevies panākt valdzinošo sajūtu, ka uz skatuves neviens nespēlē, bet dzīvo. Ar dīvainu, absolūti organisku stūrainību apbur Inga Tropa. Baibas Brokas, Elitas Kļaviņas, Viļa Daudziņa, Andra Keiša varoņu vaibstos brīžam gan pavīd pa jau redzētam vaibstam, tomēr no sirds nesmieties līdzi tēlu virāžām arī ir neiespējami.