Taču man nekad nav padevies veidot virtuālu draudzību ar realitātē nepazīstamiem cilvēkiem, jo vienmēr šķitis, ka arī man apkārt ir pietiekami daudz interesantu cilvēku, ar kuriem braukt uz jūru, iet uz koncertiem, dzert tēju vai vīnu un runāties, un vienmēr pietrūkst laika satikt visus, kurus gribētos. Kur nu vēl veidot draudzību ārpus reālās ikdienas un atsijāt internetdraugu kandidātus no miljoniem iespējamo.
Tomēr dažkārt esmu sākusi draudzēties virtuāli ar jau iepriekš ļoti pavirši iepazītiem cilvēkiem. Tik tikko pārvākusies uz Kopenhāgenu, jutos ļoti vientuļa, jo nevienu nepazinu. Īsti neatceros, kā sākās mana draudzība ar mākslas studenti Ilzi, kādas draudzenes draudzeni, ar kuru pirms tam biju tikusies tikai pāris reižu mūžā. Visticamāk, portālā draugiem.lv, kur viņa bija uzrakstījusi komentāru kādai manai fotogrāfijai. Vārds pa vārdam, un jau pēc nedēļas mēs pļāpājām kā vistuvākās draudzenes un kratījām viena otrai sirdi par neveiksmīgām mīlām, iekļaujot vissīkākās detaļas. Ilgi runājām skaipā, rakstījām garas vēstules. Viņa tolaik studēja Īrijā un droši vien jutās tikpat vientuļi kā es. Draugu neeksistences dēļ mums abām bija pietiekami daudz brīvā laika virtuālām sarunām, kā arī kopīgas bēdas - neveiksmīga samīlēšanās un milzīga vēlme pēc kāda, kurš uzklausītu.
Sarunas kādā brīdī pajuka, arī satikusi viņu vairāk nekad neesmu. Pat ne nejauši uz ielas. Taču līdz ar citām sentimentālām atmiņām raibā kartona kastē dažkārt pārlasu arī Ilzes sūtīto pastkarti.
Vajadzīgajos mirkļos pie manis vienmēr atnāk draudzība. Nu un, ja virtuāla vai pārejoša. Noglabāju pie labajām atmiņām.