Ieva saka - šeit strādājot, nekad nedrīkst aizmirst, ka pretī ir mazs cilvēciņš. Piemēram, kad pienāk klāt, ar mazuli sasveicinās. «Viņam jājūt, ka tagad kaut ko ar viņu darīs, - nevar tikai pacelt segu un sākt,» māsiņa paskaidro. Ir jāsaņem mazā pacienta piekrišana, un kustības te ir lēnas un maigas. Šī ir Ievas Dambergas pirmā darbavieta, viņa te strādā piecus gadus. Šurp viņu atvedusi nejaušība - skolas laikā, izejot praksi ātrajā palīdzībā, kolēģe apjautājusies par Ievas nākotnes plāniem un uzaicinājusi paskatīties, kā notiek darbs Neonatoloģijas nodaļā. «Tā arī te paliku,» pasmaida I. Damberga. Jau izskanējis, ka visā Bērnu slimnīcā, arī Neonatoloģijas nodaļā, kopš maija beigām izsludināta sirdsmāsiņu meklēšana akcijā Meklējam sirdsmāsiņu.
Tomēr I. Dambergai pie uzsvārča nav piesprausta akcijas nozīmīte ar akcijas seju - zaķīti. «Nu, kad mazo ņem rokās, viņam patīk knibināties, un tas nebūtu labi,» māsiņa paskaidro. Par savu sirdsmāsiņu var balsot Bērnu slimnīcas nodaļās vai arī akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina. Akcija notiek līdz 30. septembrim, to rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu.
Sākumā potē lelles
Kad tieši I. Damberga saprata, ka vēlas strādāt medicīnā, viņa pati neatminas. Viņa spriež - neapzinātā līmenī tas varētu būt noticis bērnībā, kad potējusi lelles. «Jā, visām bija rokas sapotētas,» nosmejas Ieva. Pamatskolas pēdējā klasē viņa jau veikusi apzinātu izvēli par labu medicīnai - izvēlējusies eksakto profilu humanitārā vietā. Pabeigusi vidusskolu Auces novadā, I. Damberga sekojusi skolasbiedreņu piemēram - sākusi studijas māsu skolā Rīgā. Taču ar tām viņas izglītošanās nebūt nebeidzās.
Pēc māsu skolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Universitātē, kur ieguva bakalaura grādu veselības zinātnē, tad otru bakalaura grādu sertifikācijai, un pavisam nesen viņa vēl ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā. Kopā sanāk astoņi gadi, viņa saskaita visus studiju gadus. Ja salīdzina - ārstam jāmācās aptuveni 12 gadu. «Jā, vismaz gadu skaita ziņā sanāk diezgan līdzīgi,» Ieva pasmejas un paskaidro - izglītības iegūšana likusi meklēt starptautiskus pētījumus par savu nozari, kas palīdz arī darbā. Neonatoloģijas nodaļas māsas pieredzi smēlušās arī ārvalstis - Zviedrijā, Vācijā. Tur mācījušās, piemēram, pozicionēšanu - kā pareizi jaundzimušo novietot, guldīt. Par pozicionēšanas nozīmi māsiņa izskaidro: «Mammas puncī dzemde ir bijusi droša vieta - ar rokām, kājām sajūt, ka viss ir kārtībā, var atsperties. Tāpēc bērnam arī inkubatorā cenšamies radīt robežas.» Inkubatorus, kur guļ paši mazākie nodaļas pacienti, arī speciāli apklājot, lai radītu aptumšojumu.
Vienojāmies actiņas notīrīt
Pedagoģiju Ieva studējusi ne jau tāpēc, ka viņas plānos būtu kļūt par skolotāju. Viņa paskaidro: «Pedagoģija mums ir visapkārt. Mamma atnāk, nodarbojamies ar pedagoģiju, tētis atnāk, nodarbojamies ar pedagoģiju. Nāk arī jaunās māsiņas - atkal pedagoģija.» Šīs nodaļas māsām jāmāk apieties ne tikai ar smalkām tehnoloģijām, pie kurām piesaistīti vai visi jaundzimušie, bet arī ar mazuļu vecākiem. Kad mammai priekšlaikus piedzimst bērns, satraukumi ir ļoti lieli un mammas jānomierina. Māsas cenšoties arī pēc iespējas vairāk vecākus iesaistīt bērna aprūpē. Ne jau tāpēc, lai atvieglotu māsu darbu, bet gan, lai rastos pirmais kontakts ar bērnu. «Lai arī mājās būtu pieci seši lielāki izaudzināti, tad, kad ir mazais 600, 700 gramu smags, viss ir jāmācās no jauna,» saka Ieva. Sākumā vecāki baidoties - ka tikai sīciņajam mazulītim nenodara pāri.
Māsiņas viņus apmācot. «Vienreiz stāstu, otrreiz, kā mainīt autiņus, tad divreiz kopā darām, tad stāvu līdzās, kad mamma jau pati dara,» paskaidro māsiņa. Piemēram, reiz nodaļā nonākuši dvīņi, un, kad viņu mamma aizgājusi atslaukt pienu, Ieva piedāvājusi tētim palīdzēt aprūpēt mazuli. Tētis sākumā atrunājies - nē, nē, atnāks mamma, tad izdarīs. «Bet vienojāmies ar tēti, ka viņš vienkārši ar mitru salvetīti bērnam actiņas notīrīs. Un cik priecīgs viņš pēc tam mammai stāstīja, ka bērnam actiņas notīrījis! Un vēl bija mammai gatavs rādīt, kā tas jādara,» atceras Ieva.
Nodaļas koridorā ir vesela goda siena ar vecāku sūtītām bildēm - kā mazais izskatījās, kad iestājās šajā nodaļā, un cik liels un smuks tagad izaudzis. Ieva saka - šī galerija ne tikai uzmundrina nodaļas personālu, bet arī citus vecākus, kuru priekšlaikus dzimušie bērni tikai tagad atvesti. Viņiem tā ir liecība, ka pavisam maziņie ir izauguši lieli.