Rīgas centrā laiku pa laikam redzu kaut kur savās gaitās dodamies Raimondu Paulu, Ēriku Hānbergu, Jāni Paukštello. Garāmgājēji atpazīst, nereti sveicina, esmu pārliecināts, ka gan jau novēl ko labu, pateicas. Neesmu bijis klāt, bet pieļauju, ka kafejnīcā vai kādā pasākumā pret šiem cilvēkiem (un arī citiem - sporta jautājumos neesmu zinošs) ir ieinteresēti labvēlīga attieksme, pat ja vārdos neizteikta. Un, kad kārtējo reizi publiskajā telpā sākas diskusijas par eksprezidentu t. s. privilēģijām, atceros šādus cilvēkus divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, īstā privilēģija ir iespēja mierīgi iet pa ielu un saņemt cilvēku smaidus, nevis pārvietoties no punkta x uz punktu y, norobežojoties (slēpjoties) aiz limuzīna stikliem un apsardzes. Otrkārt, minētie cilvēki tik stipras, patiesas privilēģijas nopelnījuši ar savu darbu arī bez augstiem amatiem, biežas pieminēšanas presē utt. Ja mūsu valstsvīri būtu tik izcilas personības, tad gan jau viņi arī būtu gaidīti viesi gan Centrāltirgū, gan grāmatveikalā, bet, ja šīs izcilības nav, tad atliek - nu, jā, tas, par ko ir nerimtīgas diskusijas. Auto, dzīvoklis utt. Kurš nespēj iemantot cieņu, tam jāapkrāmējas ar mantām, lai kādam kaut ko pierādītu par savu nozīmi.
Eksprezidentu sociālo garantiju aizstāvji lieto tik švakus argumentus, ka jābrīnās, kā pašiem nav neērti. Ja ticam viņiem, augstajā amatā nonākušais cilvēks dažos gados pierod pie specifiskas vides tik ļoti, ka viņu vairs iepriekšējā dzīvē atgriezt nevar - nezinās, pie kuras luksofora gaismas drīkst šķērsot ielu un, ieraugot parastu dzīvokli, piemetīsies alerģija. Jādomā, ka Dainis Īvāns ir piedzīvojis ne mazāk emocionāli izsmeļošu, ļoti nozīmīgu mirkļu savā darbā, tomēr nez kāpēc viņš spēj pats saplānot savu dienu bez sekretāres... Kas tās par blēņām?! Karstajos punktos pabijušu kareivju, smagas operācijas pārcietušo cilvēku rehabilitācijai valsts skopojas, savukārt ar kopumā veseliem (ceru un novēlu) ļaudīm, kuri taču it kā regulāri kontaktējoties ar tautu, esot it kā ieguvuši nenovērtējamas zināšanas (tad jau tieši vieglāk būs pārdot savas iemaņas un pieredzi!), auklējas kā ar... Eksprezidenti esot atdevuši tik daudz valsts labā, ka viņiem pienākas. Nezinu par to atdošanu (drīzāk jau paldies, ka pārāk daudz muļķību nesastrādāja), tomēr tas tik un tā nav arguments, jo - redz', n-tos gadus cilvēkiem atdevušu skolotāju vai mediķi var vai nu izdzīt trūkumā, vai darba meklējumos ārzemēs, bet dažus indivīdus nedrīkst pat «pazemināt» līdz vidusmēra pilsoņa līmenim. Šādas sociālās garantijas esot arī citās demokrātiskās valstīs - jā, bet tikai retajā ir tik plāns sociālais nodrošinājums sabiedrības «atlikušajiem» 90%.
Protams, kaut kāds īpašais statuss bijušajiem valsts vadītājiem saglabāsies, un lai nu tā būtu. Tomēr laikā, kad diemžēl daudzu cilvēku gados nopelni nav novērtēti, vajadzētu, kā agrāk teica, prasties kaunu.