gada Valmieras mākslu simpozijā. Toreiz valmierieši tiešām sašuta, jo viņus ikdienas gaitās pēkšņi pārsteidza frāze gotiskā vecā drukā: «Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes mirsi.») Tomēr nupat visa šī provokatīvā skandalozitāte sāk izskatīties pēc slikta mārketinga - it kā iekopēta no kādiem relīžu un anotāciju paraugiem. Lūkoju pret to izturēties kā pret kļūdu un raudzīties tālāk - ko mākslinieks gribēja mums teikt vai varbūt rādīt vēl bez žesta, ko parasti riteņbraucēji rāda tiem džipu šoferiem, kas, stāvot sastrēgumā, atver durvis labajā pusē.
Izstādes ideja radusies, saskaroties ar tieksmēm, kas valdot pār mūsdienu sabiedrību: «Sacenšanās un tieksme būt pārākam par apkārtējiem visdažādākajās jomās mani ir novedusi līdz idejai - kā gan izskatītos mūsdienu trofeju atspoguļojums, ja to salīdzinātu ar 16. gadsimta mākslinieku gleznojumiem, kuros tika atainoti medījumi jeb trofejas.» Izstādes kuratore Inga Šteimane profesionāli nevainojami iekontekstualizē: «Pārsteidzoši, ka vienā banālā kaujinieciskā vārdā «trofeja», izrādās, ieliekams teju viss «normālam cilvēkam normālai dzīvei» svarīgais - no zīmes, kas rāda individuālus panākumus, sasniegumus un uzvaras, līdz korporatīvām klišejām, kas apliecina, ka tu «māki dzīvot».»
Izstādē redzami tiešām daudz labi nostrādātu, amatnieciski pilnīgu un formāli nevainojamu darbu - visādi papildināti un uzlaboti dzīvnieku un putnu izbāžņi pie sienas un stikla burkās. Ar asprātīgiem parakstiem, kas liecina, ka autors lasa ziņas un seko līdzi notikumiem valstī, uzsūc sabiedrībā valdošos noskaņojumus, sajūt, ar kādiem stereotipiem sabiedrība nomokās, un zina, kas tā sabiedrība vispār tāda ir.
Rubeņa izbāznis uz gara melna falla vai zara tā arī saucas Rubenis, bet laikam jau brieža galvaskauss ar diviem falliem ragu vietā nosaukts par Dikozauru. Sarkani krāsots stirnas izbāznis ar bultu kaklā ir Sebastians, savukārt pie tādas pašas izbāžņu pamatnes piestiprināts falls ar garām adatām uz visām pusēm nosaukts par Ezi. Viens no pirmajiem un sociāli aktuālākajiem objektiem ir instalācija no divām pamatnēm, pie augšējās piestiprināts brieža izbāznis, bet pie apakšējās sarkans falls. Nosaukums - Seko līderim! Interesanti, kāpēc fallus mākslinieks izvēlējies veidot no koka un izmantot «redīmeidus» no intīmpreču klāsta, nevis kaut kā sadabūjis izbāztus... Lai nu kā, izstādē ir arī darbi bez falliem - stikla burkās putnu izbāžņi un sabrauktas vardes kā asprātīgu grafisku sižetiņu varoņi. Nu, piemēram, mazas mežacūciņas izbāznis ar automašīnu gaisa atsvaidzinātāju eglīti kaklā «iet» pa kaut kādu pamatni, ka tik ne melnā marmora. Nosaukums vēsta - Mazais grib pabraukāties.
Darbiņi ar sabrauktajām vardēm arī katrs lieliski atrisina kādu nosaukumā uzdoto valodas paradoksu vai vienkārši asprātīgi izspēlējas pavisam citam kontekstam radītās frāzēs, piemēram, «patiesība ir tur ārā», «slāpes beidzas šeit» un tamlīdzīgi.
Tātad - izstāde kārtējo reizi apliecina, ka vitālajam un vienmēr smaidīgajam «frīkbaikerim» piemīt asprātība. Tā labi noder, lai kliedētu garlaicību. Bet ko tad, ja man nemaz nav garlaicīgi?
Zvērādiņas ar kukluksklana maskām līdzīgiem caurumiem, kas pie baltās sienas izskatās pēc miroņgalvām, vai, precīzāk to paraksts, manuprāt, arī ir atbilde uz jautājumu, ko citādi neprotu atbildēt, proti, kāpēc Kristianam Brektem vajag nodarboties ar mākslu un rīkot izstādes. Darba nosaukums ir šāds: «Vienu uti kažokā! Ja tu mani aizmirsīsi, lai tā iekoš dibenā!» Līdz ar to atmaskojas gan mārketētāji, gan komentētāji - demonizētāji, jo tas taču tikai skaitāmpantiņš, spēlīte. Kristians Brekte joprojām apzinīgi pilda uzdevumus kā skolā, it kā nu jau gadus divdesmit, ja ne visus simt, aktuālo vajadzību pēc izaicināšanas un skandāliem vēl kāds uztvertu par pilnu un vispār atcerētos.
Izstāde Trofejas RMT Intro zālē būs apskatāma līdz 17. jūlijam. Svētdien, 10. jūlijā, plkst. 12 ieplānotas vēlās brokastis ar mākslinieku. Ieejas maksa uz brokastīm - Ls 2.