Gandrīz kā brīvībā
Astoņu stundu darbs, pusdienu un atpūtas pārtraukumi, čalas pie darba galdiem un šujmašīnu rīboņa - šāda aina katru darba dienu paveras Iļģuciema sieviešu cietumā. Lai Diena to varētu redzēt, bija nepieciešamas caurlaides un iekļūšana cietuma teritorijā pa restotiem vārtiem, tomēr sajūta uz vietas nav citāda, kā atrodoties jebkurā citā šūšanas cehā. Kārtība gan stingrāka - pusdienu un citi pārtraukumi ir pēc konkrēta grafika un nemitīgi darbojas novērošanas kameras.
Darbu ieslodzītajām sievietēm Iļguciema cietumā jau 10 gadu piedāvā SIA SRC Brasa. Uzņēmuma valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis Dienai pastāstīja, ka iemesls, kāpēc uzņēmums darbojas ieslodzījuma vietās, ir darbinieku trūkums brīvībā. Savukārt cietumos viņi ir. Piemēram, Iļģuciema cietumā šūšanas ražotnē patlaban nodarbinātas 100 personas, bet Brasas cietumā - 195 ieslodzītie. Iemesls tam, ka vīrieši šūšanas ražotnē ir nodarbināti divas reizes vairāk, gan nav tas, ka viņiem šūšana interesētu vairāk, bet tas, ka Brasas cietumā ir lielāks ieslodzīto skaits, līdz ar to arī vairāk cilvēku ir gatavi strādāt.
Atkarībā no izdarītā darba sievietes mēnesī pelna apmēram 150-200 eiro. Alga tāpat kā jebkuram tiek izmaksāta reizi mēnesī. Tomēr ieslodzījumā tā netiek pārskaitīta uz kredītkarti vai saņemta skaidrā naudā uz rokas. Tā tiek ieskaitīta speciālā kontā, no kura tiek veikti atvilkumi, ja ieslodzītā persona iepērkas, piemēram, cietuma veikalā vai virtuāli vēlas pārskaitīt savus ienākumus ģimenes locekļiem.
Par disciplīnu un darba kvalitāti neviens nesūdzoties. Kā Dienai norādīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšnieces vietniece Regīna Martinova, sievietes ir ieinteresētas darbu izdarīt labi un kvalitatīvi, jo citādi to nepieņem. Arī specifika ražotajam apģērbam dod savu artavu - tas ir apģērbs un ekipējums militārām personām, piemēram, formas tērpi, bruņuvestes un mugursomas. Patlaban apģērbs tiek ražots Latvijas armijai, tomēr klienti ir visā pasaulē.
Plusiņu dēļ
Nodarbinātība ieslodzījuma vietās ir viena no resocializācijas sastāvdaļām. Lielākā daļa ieslodzīto ir darbspējīgā vecumā, kad būtu jādot labums arī valstij, ne tikai jārada zaudējumi, Dienai skaidro Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšniece Ilona Spure. Līdz ar to iespēja strādāt tiek nodrošināta, lai cilvēks saglabātu vai nezaudētu darba spējas. Arī iznākot no ieslodzījuma vietas, cilvēkam vieglāk ir integrēties darba tirgū, ja cietumā ir strādāts. Tāpat dažiem cietums ir pirmā vieta, kur iegūt darba pieredzi un praktiskas iemaņas. Tomēr ar varu piespiest strādāt nevienu nevar - daudzas personas no šādas iespējas arī atsakās, norādot, ka nav ievietotas cietumā, lai strādātu. «Ieslodzītās personas cietumā ir valsts apgādībā - ir pabarotas, nav jāmaksā komunālie maksājumi, nesāp galva par to, vai rīt atslēgs vai neatslēgs elektrību,» norāda I. Spure.
Tieši ieslodzītā motivācija ir galvenais rādītājs, vai resocializācija būs efektīva. IeVP vadītāja atzīst, ka ieslodzīto motivācija ir visdažādākā. Daži izvēlas strādāt, jo viņiem finansiāli ir jāpalīdz ģimenei. Citi ar iegūtajiem līdzekļiem apmaksā, piemēram, sievu transporta izdevumus, dodoties pie viņiem uz cietumu vizītēs. Citi ir tādi, kuriem jāizmaksā tiesas spriedumā noteiktās kompensācijas vai jāatlīdzina zaudējumi. Daži šādā veidā vienkārši aizpilda brīvo laiku un strādā, lai iegūtu sev papildu zināšanas. Tomēr daļa to dara «plusiņu» dēļ. Ja tiek lemts par lietas tālāku virzību uz tiesu vai pirmstermiņa atbrīvošanu, vērā tiek ņemts, vai ieslodzītais ir iesaistījies resocializācijas pasākumos. I. Spure atzīst, ka ir priecīga, ja ieslodzītā persona kaut ko dara, nevis domā par jauniem likumpārkāpumiem. Tomēr tam ir arī otra puse - ja strādā vai mācās tikai «plusiņa» dēļ, resocializācijas efektivitāte būs daudz zemāka. Arī Valsts probācijas dienesta Rīgas teritoriālās struktūrvienības Kurzemes rajona filiāles vadītāja Daina Krūmiņa Dienai apliecināja, ka ārpus cietuma iekārtoties darbā un pilnvērtīgi turpināt savu dzīvi ir vieglāk tām personām, kuras jau cietumā strādājušas un ieguvušas praktiskas iemaņas.
Nav vienādu iespēju
Iespējas strādāt visos Latvijas cietumos nav vienādas, atzīst I. Spure. Šāda situācija izveidojusies vecās infrastruktūras dēļ. Ja lielā daļā cietumu, tai skaitā Rīgā, telpas ir kaut cik piemērotas, lai tajās iekārtotu ražotnes vai darbnīcas, tad, piemēram, Jēkabpils cietumā šādas iespējas nav. Līdzīgi ir arī Liepājas cietumā, kurš pēc platības ir ļoti mazs. Uzlabojumi šajās vietās arī nav plānoti. Vecajā infrastruktūrā esot izdarīts maksimums. Savukārt, plānojot jaunā cietuma specifiku, jau tiks ierēķināta vieta gan darbnīcām, gan ražošanas telpām.
Tas gan nenozīmē, ka, piemēram, Jēkabpils cietumā ieslodzītie nevar strādāt. Visos Latvijas cietumos personas ir nodarbinātas arī cietuma saimnieciskajos darbos, piemēram, ēdnīcas blokā ieslodzītie strādā kā pavāra palīgi vai citi palīgstrādnieki. Iespēja strādāt ir arī katlumājā un palīgdarbos, kas ir saistīti ar galdniecību, santehniku un citām jomām. Šajā gadījumā darba devējs ir konkrētais cietums, bet alga tiek maksāta 50% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas. Piemēram, Iļģuciema cietumā saimnieciskajos darbos nodarbinātas 42 ieslodzītās. R. Martinova gan atzīmēja, ka tiek meklēti veidi, kā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, tādēļ viena persona nestrādā astoņas stundas katru dienu, bet tikai pāris stundu nedēļā. Kopumā saimnieciskajā apkalpē Latvijā patlaban nodarbināti 570 ieslodzītie.
Ieslodzītajiem gan nākas strādāt, arī nesaņemot atalgojumu. Šāda kārtība ir noteikta normatīvajos aktos, un šie darbi saistīti ar brīvības atņemšanas iestāžu un apkārtējās teritorijas uzturēšanas, uzkopšanas un labiekārtošanas darbiem, kā arī notiesāto kultūras un sadzīves apstākļu uzlabošanu. Šajos darbos iesaista bez pašu notiesāto piekrišanas.