(..) klades gluži vai lūgtin lūdzās, lai nopērku tās vairumā. Paklausīju. (..) Apsēdos, uzšķīru un sāku rakstīt, kā katru dienu būtu darījis. Vispirms datums - 1980. gada 3. jūnijs... Tas bija Limuzīna gads. Un tā līdz... Nu vairs neatceros, kad aptrūka patikšana vai jēga to darīt. Laikam ar saprašanu, ka ar kinomākslu Latvijā ir cauri. Es paredzēju to jau tad, kad rakstījās šie «teksti», kas pārtapa grāmatā. Nu jau pirms divdesmit gadiem.
1991. gada 7. marts
Mūs arī filmēja. No hronikas Pastarītim un TV Latgolai. Lūdzos režisoru Uldi Dvinski, lai iztiek bez manis. Negribēju tautā rādīties pliks bez bārdas. Mēģināju pielikt mākslīgo, bet Edītei tādi sīkumi vien krājumā. Galu galā nospļāvos un gāju kadrā, kā Dievs devis.
Kaut uz filmēšanu ierados kā parasti. Cerēju, ka Dvinska komanda iebrauks agrāk, uzfilmēs mani, kā pieklājas, ar visu bārdu. Bet nekā. Šie kavējās. Filmas kadram viss bija gatavs, izņemot mani pašu. Neko darīt. Nodzinu bārdu, uzvilku baznīckunga drēbes, lielo kažoku. Izgāju laukā pie zirga un kučiera, kas kadrā mani kā baznīckungu vedīs uz šejieni. Tas izrādījās šīs mājas saimnieks.
- Vasals, Anton, - saku šim un sniedzu roku. Viņš pazemīgi klanās, atbild, kā krietnam katolim pieklājas:
- Lai ir slavēts Jēzus Kristus! - Un liecas, lai skūpstītu roku.
- Ko tu, Anton! Vai nepazīsti?
- Pazīstu, pazīstu, garīgais tēvs, kas ta jūs nepazīst!
Lāga cilvēciņš nemeloja. Mans ģīmis viņam labi pazīstams, jo nu jau kuru dienu te rēgojos un, tiklīdz ko vajaga, tūdaļ pie viņa pēc lietas vai padoma. Tāpēc bez bārdas un baznīckunga kažokā izskatījos nepazīstams kā Streičs, bet tik pazīstams, tik bieži redzēts kā baznīckungs. Jutos pagodināts.
Dvinska komanda ieradās vēlāk un filmēja mani bez bārdas.
Uzņēmām aizgavēņa priekus, braukšanu ar ragavām un slēpēm no kalna tepat māju tuvumā. Boļa bija izsaucis vai visu Naura Klētnieka kursu no Daugavpils. Gāja lustīgi, jaunieši iztrakojās pēc sirds patikas. Kristaps iepazinās ar Nauri. Runājās. Teica vēlāk, ka viņš šo aicinājis piebiedroties kursam arī mācībās. Ņemtu uzreiz trešajā kursā. Tā ir liela atzinība.
Bet sirdī abi nopūtāmies, jo tas nav reāli. Kristaps nu jau ir tētis, nu viņam ir ģimene, par kuru jāgādā. Bet es neko nevaru palīdzēt. Esmu nabags. Tikai šis vien darbiņš, kas beigsies, un tad...
Bet, iespējams, dēlam tās nopūtas nebija. Regulāras mācības nav viņa dabā. Jau pirms Naura, kad Kristaps kādu brīdi padarbojās pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas, tie abi apgalvoja, ka puisim ir varens talants. Un grēks to neattīstīt tālāk. Bet tad sākās tā filmēšanās Kijevā pie Natašas gaužām draņķīgā filmiņā, kura tā arī kaut kur pazuda. Bet laiks tika iztērēts un Kristapam sākās jaunas intereses. Mūzika.
Bet mūsu mazais, jaukais brīnumbērns Andrītis jau sāk niķoties. Rāda raksturu. Un tam vajadzēja notikt tieši tad, kad ierodas hronika! Ja viņi to manīja, tas dokumentālistiem būtu vislielākais medījums. Bet cerēsim, ka šie, aizņemti ar savām rūpēm, šīs mūsu «attiecību nianses» neievēroja.