Rokpelnis nereti raksturots kā brīnumnīgrs dzejnieks - nez vai, drīzāk viņš ir ciniķis, kas piktojas tāpēc, ka uzskata - visu jau zina kur tas laiks, bet ik uz soļa joprojām rūgti viļas. Nosaukums jau titulēts kā 2010. gada skaistākā dzejas grāmata, pa īstam skaista ir grāmata, kas skaisti arī runā, un šis nu reiz ir gadījums, kad abi skaistumi lieliski sabalsojas.
Arī Liāna Langa latiņu tur augstu - līdzīgi Rokpelnim šajā ziņā apbrīnojama: jau debitēt ir grūti, kur nu vēl braši, lepni un pašapzinīgi soļot pa savu taku arvien uz priekšu. Langa nav no tiem, kas ar lasītāju koķetē, viņam pielabinās vai dzejo tikai tāpēc, lai eksponētos. Vilkogas ir prasīga saruna, lasītājam jābūt līmenī vai - vēl labāk - jāceļas augšup! Te blīvi pilns ar salīdzinājumiem, metaforām, tēliem un gleznām, kas caur iztēli dotas visām maņām, krājums ir atkal viens spilgts uzdevums iztēlei - iztēlojies! Vingrinies! Saredzi un samani, kā vējš «drīz iet kā veca balerīna pāri...»!
Izcila proza tai ziņā, ka ik stāsts lasītāju sevī burtiski ievelk, pakļauj un patur pats sev. Te ir tik grūti definējamais stāsta valdzinājums, stāsta vara. Kamenes un skudras ir kas vairāk par stāstu krājumu, grāmatai ir arī sava kopus balss un garša, arī pietiekami grūti vārdos ietērpjama un tāda, no kuras ar varu pielīmētas birkas vai etiķetes tūliņ krīt nost, krājumā šķeļami un pētāmi tikai atsevišķi aspekti. Īsumā - grāmata ir par cilvēka un dzīves vienkāršību, kam cauri vīd bezdibenīga sarežģītība un mūžība. Man vienmēr šķitis, ka Ābele mums gadījusies kā neparasti nežēlīgs, nedabiski gudrs mazgadīgs bērns - vienlaikus neatvairāms un šausminošs, sirdsšķīstā bērna balss šķērž, šķaida un šķebina.
Annas Auziņas Es izskatījos laimīga ir ilgi gaidīts krājums - skaista, melanholiska dzeja un atkal viena no vērojumiem un noskaņām uzburta pasaule, šķietama vienkāršība, ko ir vērts likt ieraudzīt kopā kā bilžu mīklu: sieviete, māja, bērni, sadzīve (lasot nāk prātā, ka krājums būtu tikpat labi dēvējams par SaDzīvi kā «savu dzīvi»), te viss ir savējais, lolots, vienlaikus pierasts un gurdinošs, tomēr ikreiz no jauna atklājams. Atgādinājums, ka ikkura individuāla pasaule, diena un sīkums ir ieraugāmi un atklājami kā vērtība, - tieši tāds jau ir literatūras darbs.
Laikam nav labi tā teikt, bet Andras Manfeldes vecākiem un vecvecākiem laimējies, kā reti kuram. Nav daudz bērnu vai mazbērnu, kas būtu gatavi un spējīgi tik rūpīgi un iejūtīgi iedzīvoties paši savu priekšteču ādā. No otras puses, protams, ka Zemnīcas bērni ir ieguvums mums visiem, tāda stāsta par izsūtījuma laikiem mums vēl nav bijis. Tas nav nedz dokumentāls, nedz autobiogrāfisks vēstījums, bet literatūra vārda īstā nozīmē tai ziņā, ka viela nepārprotami pārstrādāta caur iztēli, taču faktiem un vēsturei, kādus tos pazīstam, stāsts novietojies tik siltā tuvumā, ka droši kalpo par dzinuli kārtējai sarunai par robežām, kam literatūra prot kāpt pāri. Tik darbīgs teksts, ka bez blakus vaicājumiem - kur ir stāsti par mūsu pašu nesenās vēstures baltajiem plankumiem vai tabu zonām, liek jautāt arī par literatūras tehniskām finesēm. Piemēram, stāstnieka instanci: sakiet - kurš īsti ir tas, kas vēsta par notikumiem?